/nginx/o/2018/07/14/9025444t1h864a.jpg)
Bērniem ar jebkāda veida uzmanības traucējumiem arvien biežāk tiek piedēvēts uzmanības deficīta sindroms. Speciālistu vidū jau izskanējis viedoklis, ka patlaban tas tiek piesprausts tik viegli kā birka.
UDS vai UDHS?
Uzmanības deficīta sindroms (UDS) un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir šobrīd visbiežāk diagnosticētie uzvedības traucējumi bērniem ASV un skar aptuveni 3–5% skolas vecuma bērnu (šis skaits ar katru gadu aug ģeometriskā progresijā). Vai nu atceļojuši no Amerikas, vai arī mainoties dzīves situācijai Latvijā, šodien šie burtu salikumi kļuvuši par aktualitāti arī mūsu valstī.
UDS/UDHS ir termins, kas tiek piemērots visiem, kuri pēc savas impulsivitātes, hiperaktivitātes un/vai neuzmanības neatbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Bērniem ar UDS galvenais simptoms ir uzmanības nenoturība, kā arī koncentrēšanās grūtības, traucētas uztveres spējas un informācijas uzņemšana, pārstrāde un atdeve, atmiņa.
Ja visiem šiem simptomiem klāt nāk arī hiperaktivitāte — fizisks nemiers, kas pārsniedz normālu bērna kustīgumu, tad var runāt par UDHS. Bērni ar UDS/UDHS pārkāpj robežas, viņu uzvedība ir ārpus pieņemtajām normām. Vecāku nerviem šādi bērni uzliek smagu nastu, ģimenē rodas pārmetumi par to, ka bērns nav pareizi audzināts, savukārt radi un draugi vecākiem norāda, ka bērns ir izlaists un iesaka vienreiz kārtīgi nopērt.
Riska faktori
Pirmo reizi UDS termins parādās 20. gadsimta sākumā. Tika novērots, ka bērniem, kas pārcietuši encefalītu, ir izteiktas hiperaktivitātes, impulsivitātes un uzvedības traucējumu pazīmes un ka cilvēkiem, kas pārcietuši smadzeņu ievainojumu, konstatēti uzvedības traucējumi. Kopš tā laika novēroti daudzi iemesli, kas var radīt UDS un UDHS, sākot ar visdažādākā veida smadzeņu bojājumiem, ko izraisījusi saindēšanās ar apkārtējā vidē esošajām toksiskajām vielām (īpaši svinu), beidzot ar narkotiku un alkohola ietekmi uz bērnu embrionālā attīstības stadijā.
UDS/UDHS simptomiem saknes var būt visdažādākās:
1. Alerģijas.
2. Saindēšanās ar svinu.
3. Smadzeņu funkcijas traucējumi (skābekļa bads grūtniecības laikā un smagās dzemdībās, dzemdībās gūtas traumas, kas izraisījušas asins izplūdumu smadzenēs).
4. Nabadzīga pārtika: daudz smagas, termiski apstrādātas pārtikas.
5. Pārāk liels cukura daudzums lietotajā pārtikā, kas bērnu padara uzbudinātāku.
6. Produkti, kuru sastāvā ir pārtikas konservanti, pārtikas krāsvielas utt.
7. Pārāk liela laika pavadīšana pie elektroiekārtām — datoriem, videospēlēm. Elektroiekārtu elektromagnētiskais lauks izjauc cilvēka dabisko, viņam raksturīgo elektromagnētisko lauku, radot emocionālu un psiholoģisku diskomfortu, kas ilgstošas iedarbības rezultātā pārvēršas par fiziskām slimībām.
8. Problēmas mājās: nepilna ģimene, patēvs vai pamāte, nesaskaņas starp ģimenes locekļiem utt.
9. Vēlēšanās ar hiperaktivitāti piesaistīt sev vispārēju uzmanību: hiperaktivitāte attīstās kā zaudētas mīlestības aizstājēja, dodot bērnam iespēju nokļūt uzmanības centrā.
10. Psiholoģiska vai fiziska vardarbība ģimenē un ārpus tās.
11. Terorizēšana no skolas biedru puses.
12. Bērns ir ļoti apdāvināts, un viņam nav citas iespējas izpaust savu radošo enerģiju.
13. Bērnam var būt grūtības mācībās, un viņš nesaprot neko daudz no tā, ko saka vecāki vai skolotāji. Cita starpā viens no cēloņiem var būt bērna temperamenta tipa ignorēšana mācību procesā. Otrs — uz lineāri audiālo uztveres sistēmu orientēto mācību metožu izmantošana bērnam ar dominējošu vizuāli telpisko uztveres sistēmu.
14. Vienkārši garlaicība.
Vismaz sešas pazīmes!
Visi psihiatriskie traucējumi tiek aprakstīti mentālo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (The Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders), ko izdevusi Amerikas Psihiatrijas asociācija. Lai tiktu definēts UDS, bērni ir jāpēta ilgu laiku. Bērnam jāuzrāda vismaz seši no šādiem uzvedības simptomiem vismaz sešus mēnešus.
Turklāt tiem jābūt klātesošiem jau pirms 7 gadu vecuma un vairāk nekā vienā vidē. Proti — vismaz divās vietās, piemēram, skolā un mājās. Tikai ar neuzmanību skolā nepietiek, lai varētu uzstādīt šādu diagnozi.
- Bieži nespēj pievērst ciešu uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas skolas uzdevumos un citās aktivitātēs.
- Bieži nespēj noturēt uzmanību uzdevumos vai rotaļu aktivitātēs.
- Bieži šķietami neklausās, kad tiek tieši uzrunāts.
- Bieži neseko instrukcijām un nespēj pabeigt skolas darbus vai mājas uzdevumus un pienākumus.
- Bieži izvairās vai nelabprāt un ar nepatiku iesaistās darbos, kas prasa noturīgu mentālu piepūli (kā, piemēram, skolas uzdevumi vai mājas darbi).
- Bieži pazaudē uzdevumu veikšanai vai aktivitātēm nepieciešamās lietas (piemēram, rotaļlietas, skolas uzdevumus, zīmuļus, grāmatas vai darba rīkus).
- Bieži uzmanību novērš ārēji stimulētāji.
- Bieži ir aizmāršīgs ikdienas aktivitātēs.
- Bieži izsaka atbildes, pirms jautājums vēl ir pilnībā noformulēts.
- Bieži ir grūtības gaidīt savu rindas kārtību.
- Bieži pārtrauc citus vai ielaužas citu nodarbēs (piemēram, sarunās vai rotaļās).
Lai bērnam varētu diagnosticēt UDHS, augšminētajam sarakstam jāpievieno hiperaktivitātes simptomi. Tas nozīmē, ka bērnam jāuzrāda vismaz seši no šādiem simptomiem vismaz sešus mēnešus:
- Bieži dīdās sēdeklī, nemierīgas kājas un rokas.
- Bieži atstāj savu solu klasē vai citās situācijās, kad paredzēts palikt savā vietā.
- Bieži skraida apkārt vai kaut kur rāpjas nepiemērotās situācijās.
- Bieži ir grūtības rotaļāties vai iesaistīties atpūtas aktivitātēs klusi.
- Bieži uzvedas tā, it kā viņu nemitīgi «darbinātu kāds motors».
- Bieži pārlieku daudz runā.
Zināšanai
Dažkārt uztraukumi par bērna uzvedību meklējami tieši pieaugušo un bērnu temperamenta atšķirībās. Nosvērti vecāki ļoti enerģiskā bērnā visdrīzāk saskatīs uzvedības traucējumus, kaut gan bērna uzvedība būs atbilstoša viņa temperamenta tipam. Un otrādi — pieaugušais, kas dzīvo steidzīgajā materiālajā pasaulē, uzmanības traucējumus ieraudzīs bērnā-sapņotājā. Vecāki neapzināti vēlas ielikt bērnu «pareizajos» rāmjos, kas atbilst viņu priekšstatiem par dzīvi, taču šādai rīcībai var būt gluži pretējs efekts — bērns var kļūt saspringts, nemierīgs, izaicinošs utt.
Turpmāk lasi — Kā rīkoties? Saprast bērnu vai «padarīt ērtāku»?
Pilnu rakstu meklē žurnāla «Veselība» 2006. gada decembra numurā.