Nevis rupjmaize, bet putukrējuma torte! Iepazīšanās stāstiņš

Beidzot pati sāku izvēlēties, ar ko sākt sarunas. Ar neinteresantajiem pat netērēju laiku, rakstot «atvaino, bet ar tevi nesarakstīšos, jo tu izskaties pēc noplukuša tītara», «tava rakstība ir kā skolniekam no trešās klases» vai arī «man nepatīk, ka tu mani aicini uz randiņu uzreiz pēc sasveicināšanās». Vienkārši — delete, un viss!

Reiz vienā no interneta portāliem pamanīju kāda puiša foto. Simpātisks? Nē! Viņš bija satriecošs! Nodomāju: «Nu jā, kārtējais mačo, narciss, uzpūtīgs tītars, pašapmierināts egoists un kas tik vēl ne!» Pēc pieredzes zināju — jo simpātiskāks puisis, jo izvēlīgāks attiecībā uz meitenēm. Paskatījos, ka savās bildēs izskatos labi, nodomāju — nevajag ar’, ar tādiem «izvēlīgajiem» bija tikai galvassāpes.

Reiz man bija jālasa pat šādas «izvēlīgā» puiša  muļķības: «Es jau neiešu tev lūgties, pati atskriesi, tādu kā tu ir simtiem, atradīšu citu. Es zinu, ka tu sapņo par seksu ar tā-ā-ā-ādu puisi kā es, meitenes man pašas pakaļ skrien...» Un tā tālāk. Paldies par kūkām, iztikšu ar rupjmaizi — tāds ir mans teiciens šādos gadījumos.

Bet šis puisis pamanīja, ka esmu pētījusi viņa profilu, un pats man uzrakstīja. Kādi man bija prieki! Sarakste iesākās kā spēle — kurš kuru. Un šis puisis nebija nekāda rupjmaize, viņš bija pavisam īsta putukrējuma torte ar lielisku garnējumu. Pēc laiciņa sapratu, ka spēlējos vienīgi es, puisis jau bija kļuvis pielaidīgs un mīļš. Lai gan viņa stipro gribu un atskabargaino raksturu varēja just pat internetā, kaut kā mācēju viņu «savaldīt».

Bet kā viņš mācēja «savaldīt» mani!!!!! Tas jau bija īsts talants. Jo es arī neesmu nekāds zelta gabaliņš. Bija reizes, kad pa īstam sadusmojos. Vai spējat iedomāties, kādam talantam jābūt, lai tā pa īstam sadusmotu virtuāli vien?! To mācēja gan viņš, gan es — abi. Bet tādēļ mums kļuva vēl interesantāk. Mēs virtuāli strīdējāmies un virtuāli salabām. Nolēmām — jāsatiekas!

Pirmais randiņš, īsumā izvērtējot, bija diezgan murgains. Jo es uzreiz nespēju saprast, kā pret viņu izturēties. Nevarēju saprast — vai jau esmu uzvarētāja vai ne? Iekšēji biju ļoti samulsusi. Puisim nepatika mana augstprātīgā attieksme, tāpēc viņš man tiešā tekstā pajautāja, vai es esmu atnākusi uz randiņu, lai kasītos? Ārprāts, es tik tiešām kasījos, bet saņemt aizrādījumu jau pirmajā randiņā meitenēm nepatīk, tāpēc pāris minūtes sēdēju, sapūtusies kā pūce, un jautāju sev, kādēļ es vispār atnācu...

Man ir raksturīga spontāna rīcība un ļoti emocionāla uztvere, bet pēc laiciņa, kad sāku analizēt savas kļūdas un, tā sakot, atdziestu, spēju arī sev atzīties, ka esmu kļūdījusies. Tādēļ pēc kādām desmit minūtēm absolūta klusuma (viņš arī nerunāja, tiepša tāds!!!), es sāku runāt, un mūsu saruna sāka ritēt normāli.

Kad vēlāk jau čatā analizējām savu pirmo randiņu, puisis teica, ka esot bijis šokēts par manu uzvedību. Bet vai zināt ko?! Es biju izraisījusi viņā interesi. Kā vēlāk viņš man atzinās: tādu eksemplāru viņš redzējis pirmo reizi! Vai tas nav lielisks kompliments? Man — noteikti! Un tā iesākās mūsu pazīšanās, tā bija un joprojām ir lieliska.

Man prieks, ka mums sākumā bija iespēja iepazīties internetā, jo tas tomēr ļauj otru izvērtēt vairāk, nekā iepazīstoties uz ielas. Sarunas daudz ko spēj parādīt. Tieši pēc šīm sarunām mēs izanalizējam, vai vispār vērts satikties. Virtuālās sarunas ir kā ievads iespējamām attiecībām. Un kādēļ neizmantot mūsdienu tehnoloģijas, lai procesu padarītu ātrāku un veiksmīgāku? Domājat, ka iepazīties tramvajā ir efektīgāk?

* * *

Ja tu tomēr vēl arvien neesi saticies ar savu otru pusīti, pamēģini viņu atrast «Randiņā»!