/nginx/o/2018/07/14/9034001t1he6ea.jpg)
Vēlos jums uzrakstīt arī savu iepazīšanās stāstu, kaut tas ir ļoti, ļoti bēdīgs...
Mana meitene neatgriezās... Iepazīšanās stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sākās ar to, ka es reģistrējos iepazīšanās portālā «draugiem.lv». Tur es atradu daudzus savus klasesbiedrus, paziņas un ieguvu vēl jaunus draugus. Tajā skaitā bija arī mana meitene, kuras vairs nav starp mums...
Tas notika 2005. gada jūnijā. Es uzaicināju draudzēties kādu lauku meiteni, kura mācījās Rīgā. Es pats dzīvoju un strādāju Rīgā. Starp mums notika vēstuļu apmaiņa, un tad mēs satikāmies. Vēlāk mēs satikāmies arvien biežāk, līdz piedāvāju draudzenei nākt dzīvot pie manis. Viņa piekrita. Mūsu kopdzīves laikā bija ļoti daudz patīkamu brīžu, mēs abi daudz ceļojām.
Mana draudzene mācījās augstskolā vienā no pēdējiem kursiem, un viņai piedāvāja praksi ASV. Mēs par to mājās izrunājāmies, un es piekritu, ka viņa brauc uz ASV praksē. Turpmāk mūs vienoja tikai telefona zvani. Ar laiku sarunās no draudzenes puses izskanēja greizsirdības scēnas, mēs bieži strīdējāmies, bet pēc tam atkal salabām. Arī mūsu pēdējā telefona saruna beidzās ar ļoti nopietnu strīdu! Ne jau vienmēr attālums tuvina, reizēm tas arī šķir vai pārbauda jūtas.
Pāris dienu pēc smagā strīda man pienāca zvans no manas draudzenes mātes — draudzene lidojot mājup esot gājusi bojā. Man nepatīk, ka mūsu attiecību kārtošanā iejaucas citi, tāpēc sākumā es viņai atbildēju ar ironiju: sak, labi vien ir, ka viņa gājusi bojā... Taču māte izplūda asarās un neskaitāmas reizes telefona sarunā man atkārtoja: «Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?...» Nākamajā rītā es devos pie draudzenes vecākiem. Kad tur ierados, pavērās žēlīgs skats: māte asarās, tēvs nobēdājies, zili maisiņi zem acīm. Tad sapratu, ka tā ir taisnība, ka draudzene ir gājusi bojā. Bet es tam nespēju ticēt!
Pēc divām nedēļām, kad atveda draudzenes mirstīgās atliekas un tās guldīja zemē, es biju gatavs izdarīt pašnāvību! Pēc bēru ceremonijas sāku lietot alkoholu. Tas turpinājās veselu mēnesi.
Liels paldies draudzenes māsai, kura ieradās mani apciemot grūtajā brīdī. Izdzirdēju vāju zvanu pie sava dzīvokļa ārdurvīm, cēlos no gultas un streipuļodams devos tās atvērt. Paskatoties uz gleznām, tajās redzamie cilvēki sāka kustēties. Tajā brīdī domāju, ka esmu jau sajucis prātā.
Piegāju pie durvīm un atvēru tās. Tur stāvēja manas draudzenes māsa. Atceros viņas izbrīnu, ieraugot mani. Man ir tikai 23 gadi, bet es nemazgājies, noaudzis ar bārdu, izspūris, piedzēries... Virtuvē zem galda bija neskaitāmas izdzertā alkohola pudeles.
Kopš tā brīža es vairs nedzeru alkoholu! Lietoju to mazliet tikai svētku reizēs. Tāda bija mana traģiskā iepazīšanās ar meiteni internetā... Un tomēr es arī tagad domāju, ka internetā var veiksmīgi iepazīties, var mīlēt tur iepazīto cilvēku, plānot ar viņu kopā nākotni. Manā skatījumā, internets arī ir vide, kurā var pat ļoti veiksmīgi iepazīties. Es to diemžēl nevaru teikt par sevi, taču zinu, ka maniem paziņām ir veicies ļoti labi.
Arī tagad es izmantoju internetu darbam, izklaidei un joprojām iepazīstos ar dažādiem cilvēkiem! Es nezaudēju cerību par turpmāku veiksmīgu dzīvi un novēlu arī pārējiem iepazīties internetā! Lai jums visiem veicas labāk nekā man toreiz! Nezaudēsim cerības!
* * *