Mani izmeta kā kurpi... (Meitenes žēlabas)

Viņš mani padzina kā suni. Nē – izmeta kā kurpi.

FOTO: Baiba Aprāne/Apollo

Kaut kas no manis silda tevi, kaut kas no tevis balsta mani! Tāda varētu būt skaistu attiecību formula. Bet ja nu pēkšņi balsts pazūd? Sajūtu gamma var būt visdažādākā. Īpaši smagi ir tad, ja uz Viņu, balstu, bija cerēts pārāk daudz! Šoreiz — Agneses vēstule.

* * *

Kad mani sarkanie un uzpampušie pirksti izvēlās no manām sasvīdušajām botām kā pārbriedušas pupas no pāksts, es tos steidzīgi paslēpu zem soliņa un, bažīgi apskatīdamās visapkārt, relatīvā priekā secināju, ka veikals ir pustukšs. Bet draudzene ar pārsimts kurpju pāriem jau bija pietuvojusies bīstami tuvu, tā ka man atlika tikai smagi nopūsties. Uzmērīju 40. izmēra kurpes. Nederēja. Kājas kārīgi līda pie veikala aukstās flīžu grīdas, meklējot veldzi, savukārt kaklā manīgi kā pērnā metiena lapsa kāpa kamols, un no sirds lauzās aizvainojums un pāridarījums.

Draudzene, labāko nodomu vadīta, vilka mani tenteru tenteriem pa «Origo» gaiteņiem, gar nebeidzamo božu neizsīkstošo jūru. Viņas neizmērojamās sajūsmas dēļ saradušies drēbju kalni uz manas ģērbtuves malas šķita kā Himalaji. Lēni vilku nost savus saplēstos džinsus. Nolikusi uz krēsliņa, atskārtu, ka tie ir arī netīri, turklāt izstaipījušies. Nē, diez vai izstaipījušies... Kur nu! Nomestie deviņi kilogrami lika sevi manīt mazliet citādi — bikses krita nost.

Viens nevērīgs skatiens spogulī, un tad acumirklī atskatīšanās un iedziļināšanās. Taukainie un neķemmētie mati bija saķepuši un kairinājās gar jutīgo piņņpilno pieri kā smilšpapīrs. Zem acīm bija melni loki un, jā... acis — tās bija nedzīvas. Kosmētiku vai pat elementārāko kopšanu seja nebija redzējusi jau veselu mūžību. Krūtis bija aizbēgušas neatvadījušās, gurni... ko nu gurni. Nekā, es tur stāvēju un skatījos uz savu gludināmā dēļa augumu, un lēnām acīs sariesās izmisuma asaras. Es sev riebos, nevarēju pat normāli paskatīties spogulī, vēlējos novērsties.

(Un riebos ne aiz ieraduma, ne tāpēc, ka vienmēr tāda būtu bijusi! Nē! Kādreiz biju patīkami apaļīga un sievišķīga un sev tīri labi patiku.)

Lēni sadugu uz kabīnes grīdas.

..............................

Atvadījos no draudzenes. Lūdzu, tagad nē, es nespēju, nē.

Un draudzene nesapratnē aizvilkās pa gaiteni. Mana mīļā draudzene, kurai es vienkārši negribēju nodarīt pāri ar savām gaudām. Klīdu kā suns, kas palicis bez mājām, neķemmētu spalvu, saķepušu kažoku un nenoglāstītu purnu, pa gaiteņiem, gariem un plašiem.

Kaut es tevi nekad nebūtu satikusi, mans mīļais, bezjūtīgais! Domas šaudījās galvā kā sikspārņi melnā naktī. Tu... tu... tttttuuuuu... un es saļimu turpat kaut kur... kaut kur uz auksta trotuāra ziemas jakā un sāku sulot. Kaut kur iekšā kā asns dīga apziņa, ka tā nevar turpināties.

Sevi nekopu jau otro mēnesi — kopš viņš pasūtīja. Kā suni. Nē — izmeta kā kurpi. Biju viena vienīga nelaimes čupiņa un nekas vairāk. Saplūdu ar pelēko bruģi kā homogēna masa.
................................

Jāatzīstas vienā (sliktā) iezīmē, kas man vēl nav zudusi, — jauniešu maksimālismā. Jā, nekad neesmu varējusi samierināties ar to, ka varētu būt pa vidu. Man vajadzējis noteikti būt kaut kam, lai justos labi. Bet, tā kā emocionālās mokas mani bija novedušas līdz pilnīgai sava dārza izkalšanai, man trūka motivācijas. Nebija sākuma, nebija atspēriena punkta. Pārāk ielaists tas viss bija. Šajā pozīcijā droši vien atrodas arī daudzi, kas pašlaik lasa šo stāstu. Un tā: gribētu jums iedvest to, ko man tomēr izdevās izdarīt ar milzīgu cīņu.

Un tagad iedomājies: vai tu tiešām negribi bijušajam parādīt, kādu dārgumu viņš ir zaudējis, vai tiešām negribi beigt sevi mocīt? Vai tiešām negribi pierādīt sev, ka vari saņemties bez atspēriena? Daudzi to nevar. Bet varbūt tieši šis fakts, ka daudzi nevar, var tikt pieņemts kā lieliskākais atspēriena punkts? Un tu būsi tā, kas varēs!

Vajag aiziet nopirkt jaunu apģērbu, svētdienas vakarā apsēsties mājā un sakopt savu sejas ādu, sakopt sevi, spoguļa priekšā uzmērīt kādu mīļu apģērbu, sakopt maksimāli visu, visu, kas ir tavos spēkos. Un tad ar draudzeni aizej pie friziera jau ar lielāku pašapziņu. Un tu jutīsi, kā tā pamazītiņām kāpj. Jau ar safrizētiem matiem aizej vēlreiz pie spoguļa un nu jau uzlabo to, ko vēl var uzlabot.

Kad tu patiksi sev ārēji, arī iekšēji šķitīsi skaistāka. Dažreiz svarīgi ir sīkumi — ja sakopsi savas skaistās acis, kas jau bija aizaugušas ar uzacu velēnu, iespējams, tas būs pietiekams stimuls pārējām pārmaiņām. Sāc pamazām, bet pirmo soli sper kaut vai piespiedu kārtā, jo tā taču nevar palikt! Un tu redzēsi — pamazām nokārtosies viss.

Un atceries — ja neveicas, tad, visticamāk, arī neveiksies, jo neveiksmes pievelk jaunas neveiksmes, un tava pārdzīvošana tāpat! Vajag dabūt lūzumu. Atceries arī to, ka ar veiksmēm ir tāpat.

Uz augšu