Zemenes savā dārzā. Iepazīšanās stāsts

Mans randiņš sākās ar skumjām. Bija decembris — auksts, tumšs, drūms. Gribējās satikt to otro, īsto, tāpēc aizsūtīju sludinājuma tekstu žurnālam «Ievas Stāstiem». Uzreiz nekas nenotika — ne sludinājumu ielika, ne tikšanās bija. Sākās jauns gads, dienas palika garākas. Arī skumjas aizplēnēja. Sludinājums žurnālā parādījās tikai februāra vidū. Gāja visādi, bet gaidītais nenotika. Aprīļa sākumā viens no zvanītājiem prata aizskart īstās stīgas, bija garas sarunas, īsziņas, sapņi... bet bez perspektīvām, jo šis vīrietis bija precējies.

Pa šo laiku biju iejutusies portālā «draugiem. lv», kurā mani ievilināja jaunākā meita. Sākumā īsti nesapratu, kāpēc man to vajag. Tad pamazām šeit atradu sen nesatiktus klases biedrus, bijušos audzināmos un iepatikās sērfot šajā atrakcijā.

Nu, lūk, vienā no šādiem klejojumiem ieraudzīju Viņu. Vai Viņš bija skatījies manu profilu, vai vienkārši Viņa bildīte «brauca» garām, īsti vairs nevaru pateikt. Izlasīju Viņa teikto par sevi. Sadaļā «Citiem iesaku» bija rakstīts «Piezvani man». Nezinu, kāds velns mani dīdīja, bet uzrakstīju Viņam vēstuli: «Hm, vai telefona numuru varētu dabūt, lai piezvanītu?» Labu laiku atkal nekas nenotika, aizmirsu par savu draiskulību, līdz pienāca atbilde, kurā patiešām bija uzrakstīts telefona numuriņš. Bija informācija, ka Viņam garšo zemenes savā dārziņā...

Tā kā es vēl kontaktējos ar iepriekš aprakstīto kungu, man nebija pārliecības, ka ir Viņam jāzvana. Viens ir tīri bezpersoniski sarakstīties tīmeklī, bet, iedodot mobilā numuru, attiecības paliek jau stipri personiskākas. Es — neko, nezvanīju. Pēc pusotra mēneša manā vēstuļu kastītē parādījās jauna vēstulīte no Viņa, kurā bija teikts, ka gaidīšot SMS. Arī tad vēl buksēju, uzreiz nerakstīju, līdz saņēmos. Un tad uzrakstīju, ka ir grūti runāt ar pilnīgi svešu cilvēku, bez tam klāt nāk šis personiskuma moments. Tomēr mums sākās sarakste ar īsziņām.

Vispirms lēnām, reti, šad un tad, līdz vienā reizē «piestrādāju» Viņam par mierinātāju (vispār man tas izdodas). Viņam bija notikusi kaut kāda ķeza, es ieteicu likt pagalvī saules stariņu, un Viņa drūmums mazinājās. Nākamajā rītā pajautāju, vai viss ir kārtībā, uz ko saņēmu... telefona zvanu. Pirmajā mirklī samulsu, jo ieraksts telefonā vēstīja, ar ko es runāšu, tomēr drosmīgi atbildēju. Balss bija patīkama, mums bija arī par ko runāt. Tas bija jūnija sākums.

Mēneša vidū man bija paredzēts brauciens uz tā rajona centru, no kura ir mans jaunais paziņa. Es to Viņam arī pateicu. Tajā dienā Viņam bija jābūt trīs dažādās vietās, neskaitot Madonu, rajona centru. Savukārt es biju kopā ar skolas bērniem, jo braucām uz pasākumu. Īstas pārliecības nebija, ka Viņš ieradīsies. Tomēr tas notika. Nebiju paspējusi apskatīt izstādi, kad atskanēja mobilā zvans. Gāju laukā, domāju — diez, kā tas būs, no kuras puses Viņš nāks, kāds izskatīsies (bildi draugiem.lv redzēju, bet kā būs dzīvē?). Tiklīdz biju iznākusi ārā, Viņš jau tur stāvēja.

No tā brīža sākās mūsu attiecības. Esam katrs no savas puses, tiesa gan, abi no Vidzemes. Kad iespējams, satiekamies vaigu vaigā. Pārējā laikā mūs saista īsziņas, telefona sarunas, tikšanās gaidas. Varbūt kādreiz būsim kopā, kas to lai zina. Nav tik vienkārši samainīt visu savu nostabilizējušos dzīvi pret ko jaunu, lai gan gribētos.

Tā vienkārša draiskulība ļāva mums satikties. Droši vien abi tam bijām gatavi. Kas notiks tālāk, to rādīs laiks.

* * *

Ja tu vēl arvien neesi saticies ar savu otru pusīti, pamēģini viņu atrast «Randiņā»!