Valentīns un papardes zieds

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Inga Kundziņa

Skolas gados mēs sapņojām par skaistu mīlestību. Daži apgalvoja: ja Jāņu naktī uzzied papardes zieds, kas to ziedu atrod, tam atnāk skaista mīlestība.

Kad pārcēlāmies no muižas mājas uz jaunsaimniecību, mūsu māja atradās barona bijušā meža izcirtuma malā, kurā ziedēja ievas, zaļoja bērziņi un bija daudz meža zemeņu un lieli, zaļi, mīksti sūnu ciņi, uz kuriem varēja gulēt kā mīkstā gultā, lūkoties debesīs pūkainajās, peldošajās mākoņu laivās un sapņot, sapņot...

Izcirtuma gravās bija daudz paparžu, vienas bija parastās, citas — kā kupls pušķis uz viena kāta. Vienos Jāņos izmeklējos, bet nevienu ziedošu papardi neredzēju. Kaimiņu puisis, vārdā Valentīns, puisis manā vecumā, smējās, ka papardes zieds jāmeklē divatā. Nākamajos Jāņos uz papardēm aizgājām divatā. Viņš tā kautrīgi ieteicās, ka, lai atrastu papardes ziedu, vajagot skūpstīties. Kas jādara, jādara.

Pēkšņi lielu egļu pudurī, kur bija visgarākās un kuplākās papardes, visgarākajā no tām ieraudzījām spilgtu, oranžu ziedu. Valentīns eleganti, kā princis no pasakas, noplūca ziedu un pasniedza man, teikdams: šis papardes zieds ir burvju zieds.

Mēs visu nakti staigājām skūpstīdamies. Zemē kā spožas zvaigznītes spīguļoja jāņtārpiņi, kaut kur skanēja līgo dziesmas, tālumā ierējās suns, un gar ausīm aizlidoja maijvabole, spīdēja Mēness, un zālē dziedāja sisenis, tālu pamalē rūca pērkons, bet pļavā grieza grieze, un gaiss smaržoja pēc tikko pļauta siena, bet mēs gājām… Gājām pa sudrabotu rasu, pa baltas miglas tīmekļiem, papardes zieda noburti…

Uzlēca sarkana saules ripa, migla atkāpās, bet zāle mirdzēja rasas sudrabā, pamodās putni, arī līgotāji, bariņos čalodami gāja mājas.

Mājās pārnācu kā pa sapņiem, ziedu ieliku vāzē un aizgāju gulēt. Pamodusies sāku domāt, vai tiešām tas bija papardes zieds, kam bija tāda burvju vara. Parādīju mātei papardes ziedu, bet viņa teica, ka Valentīns būs pajokojis, tas esot liliju dzimtas zieds, kas noplūkts kādā dārzā.

Aizgāju uz egļu audzi un sameklēju kuplo papardi. Tiešām, zieds bija noplūkts jau agrāk, dienā, un iesprausts kuplajā papardē, nolauztais kāts bija apvītis.

Pēc šīs mīlas tīmekļu nakts Valentīns aizgāja dienēt armijā Kaukāza kalnu tuvumā un rakstīja man mīlestības pilnas vēstules. Un es viņam atbildēju ar tikpat skaistām mīlestības vēstulēm. Pēc armijas apprecējāmies, un mums piedzima dēliņš. Pēc gada nežēlīgā gripa aizsauca manu Valentīnu aizsaules ceļos.

Dēlu izaudzināju un izskoloju par labu cilvēku viena pati.

Gadi aizskanēja, kā līgo dziesmas pār kalniem Jāņu naktī. Ja varētu atgriezt laiku atpakaļ, kaut zinot, ka tas nav īstais papardes zieds, gribētos tās nakts mīlestības burvību vēlreiz pārdzīvot.

Bet katru gadu Valentīna dienā esmu kopā ar savu seno, skaisto mīlestību.

Lai jums visiem veicās atrast meklēto papardes ziedu!

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu