Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iespējams, kāds man pārmetīs pārlieku fatālismu, ja apgalvošu, ka traģiskais ugunsgrēks Alsungas Reģu pansionātā bija likumsakarība, nevis traģiska nejaušība. Ne jau konkrētās vietas dēļ, bet tāpēc, ka pansionāti, kur nu vēl psihoneiroloģiskie kā Reģi, ir atvirzīti vistālāko valstisko prioritāšu sarakstā. Un tas ir tikai viens no iemesliem, jo arī visi pārējie bija iepriekš zināmi – ugunsdzēsēju traģiski nolietojies tehniskais aprīkojums; zemā reaģēšanas spēja, īpaši lauku rajonos; pansionātu un medicīnas iestāžu aiz matiem pievilktā (ne)atbilstība ugunsdrošības noteikumiem.
Jau šo pirmdien Neatkarīgā rakstīja, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), pārbaudot Latvijas slimnīcas, ir atklājis būtiskus pārkāpumus un trīs slimnīcas pat atzinis par šā iemesla dēļ slēdzamām. Taču pārsteidzoši, ka VUGD šīs trīs uz slēgšanas robežas esošās slimnīcas nosaukt sabiedrībai nevēlējās. Kāpēc? Lai sasirgušo radinieki nemeklētu viņiem alternatīvās iespējas? Zīmīgi – tās vis nebija mazās lauku slimnīcas – bet Rīgas un Liepājas slimnīcas. Šķiet, kāda gan tur sakritība – pansionāti un slimnīcas. Bet viena ir gan – viena no slimnīcām ir Garīgās veselības aģentūra, kurā ārstējas cilvēki ar psihiskām slimībām – nu gluži tas pats, kas Reģos. Tātad cilvēki, kas paši nespēj par sevi parūpēties un kuru prognozējamība ir krietni apšaubāma. Kur nu runāt par ugunsdrošību – psihoneiroloģiskās slimnīcas un pansionāti ir, tautas valodā runājot, nolaisti līdz kliņķim. Šāds secinājums radīsies jebkuram, kurš, kaut vai ekskursijas nolūkos, sailgosies tādu apskatīt. Bet Labklājības ministrija neceļ ne ausi, un arī Veselības ministrija ir vairāk satraukusies par to, kā atbrīvot vērtīgus īpašumus Rīgas centrā no medicīnas iestādēm, nekā par garīgi slimo aprūpes apstākļiem. Pašvaldības, kurās šīs iestādes ir, arī nejūtas īpaši nobažījušās – jo ko gan tur – garīgi slimo sūdzības jau neviens neņem par pilnu. Atbildība par traģēdiju jāuzņemas visām pieminētajām valsts un pašvaldību institūcijām. Jo ugunsnelaimes cēlonis vienalga paliks iespējamību līmenī. Šādus skeptiskus apgalvojumus izraisa vien iepriekšējā pieredze – ugunsgrēks Kandavas pansionātā 2002. gadā, kur arī gāja bojā 5 cilvēki, nav izmeklēts līdz galam arī šobrīd.
Vēl gluži nesen, 13. februārī, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai tika prezentēti VUGD attīstības plāni, kuros minimālā prasība attīstībai bija 158 miljoni latu, bet maksimālā 250 miljoni latu. Šādas milzīgas summas liek domāt vien par to, cik katastrofālā stāvoklī ir ugunsdzēsības tehnika Latvijā. Atklātie ugunsdzēsēju priekšnieku stāsti, ka viņu dienesti nespēj laikā reaģēt un ierodas ar nokavēšanos uz jebkuru ugunsnelaimes vietu, kaut kā īsti neaizkustināja nevienu. Vienkārši neienāca prātā, ka pāris minūtes šajā gadījumā var būt arī cilvēka dzīvības cena?
Tagad atliek vien pieņemt, ka valdības vīrus un sievas aizkustinās ziņojumi pasaules lielākajos medijos, ka Latvijas psihoneiroloģiskajā pansionātā sadeg 25 cilvēki. Ja ne žēl, tad kauns vismaz būs par to, ka visi jau sapratīs, kāda šai demokrātiskajā un cilvēktiesības ievērojošajā (?) valstī ir attieksme pret veciem, slimiem un par sevi parūpēties nespējīgiem. Pret tiem, kuri, no valdības viedokļa, nepiedalās galvenajā, ar ko Latvija spīd Eiropā – iekšzemes kopprodukta pieauguma veicināšanā.
Atkāpties kādam no amata? Ministri saplēsīsies, kura atbildības lauciņā tad ir šis notikums, bet zemāka ranga priekšnieki pateiks – nu, mēs taču jau brīdinājām. Un sabiedrībai vien atliks noņemt cepuri vai aizdegt svecīti sēru dienā, ko plāno izsludināt valstī. Varbūt vēl aizlūgt ne tik par mirušajiem, bet arī par dzīvajiem, kuri nekļuva par upuriem vien nejaušības pēc visnotaļ likumsakarīgā traģēdijā.