Kādam pārcelšanās uz dzīvi citā pilsētā, paaugstinājums darbā, jauni paziņas vai apprecēšanās brālību stiprina, bet citam — izjauc. Kā ir ar tevi?
Vai draugi ir kā rīta rasa?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1. PROBLĒMA: attālums stiprina draudzību tikai filmās
Jolanta:
Attālums mani ir izšķīris no draudzenes, ar kuru studiju laikā kopmītnēs dzīvojām vienā istabiņā. Mums it kā nebija līdzīgu interešu, taču satuvināja ikdiena. Šī draudzība manā dzīvē ienesa ļoti daudz prieka. Studiju biedrene ir ļoti saulains cilvēks un ar savu personību mani aizrāva.
Pēc bakalaura grāda iegūšanas dzīvojām katra savā pilsētā — es Rīgā, viņa — Cēsīs. Pirmos gadus intensīvi sarakstījāmies, vairākas reizes gadā arī satikāmies. Vēlāk man sāka pietrūkt laika, lai apciemotu vai uzrakstītu vēstuli. Pagāja daudzi mēneši, līdz jau jutos no draudzenes neērti. Kad attiecībās ienāca attālums, sapratu, ka šī meitene patiešām ir īsts draugs un man ļoti svarīga. Domāju, mums tomēr vajadzētu kādreiz atkal satikties. Nav jākautrējas par to, ka izveidojusies šāda situācija, bet jāatrod spēks un jāizrunājas. Ticu, ka tajā mirklī nebūs sajūtas, ka ir pagājuši daudzi gadi, kopš pēdējo reizi redzējāmies.
Kristīne:
Būt par draugu ir grūts darbs, jo prasa uzupurēšanos, laiku un rēķināšanos ar to, kas otram cilvēkam patīk. Ja kāds no draugiem vai arī abi kaut kur aizbrauc, tas maina attiecību veidu, bet draudzību nevar izšķirt. Ja divi cilvēki kādu iemeslu dēļ negrib uzturēt draudzību, attālums, darbavietas maiņa vai kas cits var būt labs attaisnojums sev un citiem.
Šeit, Latvijā, iedraudzējos ar Sāru, kura no Šveices atbrauca studēt Mākslas akadēmijā. Studijas ir beigušās, un viņa atgriezās mājās. Domāju draudzību uzturēt sarakstoties un ceru, ka tā neizjuks.
Vērojot savu vecvecāku attiecības, man šķita dīvaini, ka pie mums nekad neciemojās draugi. Dažreiz atnāca paziņas, lai būtu interesantāks vakars, un viss. Kad vectēvs smagi saslima, bieži viņu apraudzīju un centos runāt par patīkamām lietām. Reiz pajautāju, kurš ir viņa vislabākais draugs. Vectēvs nosauca puisi, ar kuru kopā dienējis. Man tas šķita savādi, ka cilvēks, ar kuru pēc armijas vectēvs ne reizi nesazinājās, tika nosaukts par labāko draugu.
Indra:
Uzskatu, ka īstus draugus attālums nevar izšķirt. Studiju laikā sadraudzējos ar Vinetu. Esmu vairāk intraverta, bet viņa ir kā maziņš meteoriņš — kur iet, tur dzirksteļo. Kad pabeidzām augstskolu, manam dēlam bija daži mēneši, bet draudzene jau bija izšķīrusies ar vīru, iepazinusies ar citu cilvēku, kurš bija aizbraucis uz Ameriku, un Vineta brauca pie viņa ciemos.
Atvadījāmies uz īsu brīdi, bet ir pagājuši jau astoņi gadi, kopš pēdējo reizi redzējāmies. Viena otrai rakstījām vēstules uz astoņām deviņām lapām un arī sazvanījāmies. Draugiem šeit, Latvijā, tik garas vēstules nekad neesmu rakstījusi. Vineta mani ļoti atbalstīja, piezvanīja, kad dvēselē bija smagi, uzmundrināja vai grūtā brīdī izpalīdzēja materiāli.
Kad biju palikusi viena ar bērnu, draudzene atsūtīja drēbītes mazulim, jo es nevarēju atļauties tās nopirkt. Vienmēr sūtīja arī dāvanas uz svētkiem. Jutu, ka grimstu mazvērtības sajūtās, jo nespēju viņai atdarīt, taču Vineta tikai noteica: «Nu, ko tu muļķojies! Man tas ir tāpat, kā tev ieiet veikalā un nopirkt baltmaizi.» Viņai sagādāja prieku tas, ka var palīdzēt. Kāpēc man šo prieku sabojāt?
Ceturtajā klasē mani no mazas lauku skolas pārcēla uz vidusskolu. Biju pieradusi būt barvede, bet jaunajā skolā mani sagaidīja tādi paši barveži. Vajadzēja iekarot savu vietu zem saules. Sākumā ar vienu meiteni bijām ienaidnieces, bet pēc diviem gadiem sēdējām vienā solā, un mūsu draudzība turpinās vēl joprojām. Pa laikam satiekamies, uzvirmo tāda savāda kopības sajūta… Varam stundām sēdēt, kaut ko gvelzt un smieties. Nav bijis tā, ka satiekoties nav par ko runāt.