Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9061961t1hf938.jpg)
Piektdien pasludinātais Zemgales apgabaltiesas spriedums Jūrmalas mēra vēlēšanu kukuļošanas lietā apliecina, ka tiesas Latvijā ļoti rēķinās ar sabiedrības gaidām un tā dēvēto sabiedrisko domu.
Tas nav slikti. Taču liek uzdot jautājumu – vai tiesas mērķis un uzdevums ir tieši šī rēķināšanās ar sabiedrības gaidām un priekšstatiem? Vai arī lietas vispusīga, objektīva un taisnīga iztiesāšana?
Pagājušajā gadā uzliesmojušā Jūrmalgeitas skandāla iespaids uz sabiedrību un tās pārdomām par politisko eliti bija līdzīgs bumbas sprādzienam sausajā tualetē. Pēdējo ilūziju zudums par politikas samaitātību un zemo morāli, par politisko tirgu un tā metodēm. Taču nāca Saeimas vēlēšanas, un visi rūgtie secinājumi, šķiet, izplēnēja no sabiedrības apziņas, vai arī tā Jūrmalgeitu ieslēdza tikai kādā apziņas kambarī, izolējot no vispārējā politiskās elites novērtējuma. Daļēji, protams, aizvainojums par politiskās elites bezkaunīgo tirgošanos kaut kur gruzdēja, un visai neapšaubāmi tas izpaudās mirklī, kad turpinājās Jūrmalgeitas prāva.
Taču šeit sākas tie faktori, kas gandarījumu par reālo cietumsodu Milušam un Hlevickim krietni mazina. Izrādījās, ka viena no galvenajām personām šajā lietā – Leonīds Lasmanis ir izbraucis no valsts. Dīvainā kārtā citādi tik modrās un uz pompozām atrakcijām, aizturēšanām, kratīšanām ar durvju laušanu un citādu plosīšanos utt. gatavās prokuratūra, KNAB un policija ir palaidušas garām šo apsūdzēto personu un tagad tikai bezspēcīgi plāta rokas. Lietas iztiesāšana bez Lasmaņa klātbūtnes ir tomēr būtisks kaitējums priekšstatam par pilnīgu un izsvērtu šīs lietas tiesisko izvērtējumu. Otrkārt – apsūdzībai tiesā tomēr neizdevās pierādīt pieņēmumu, uz kuru lielā mērā balstījās sašutums par Jūrmalgeitu – tas ir, lielās politikas iesaisti šajā lietā. Sabiedrībai taču bija iespļauts sejā ne tikai tādējādi, ka vienkārši kāda kompānija pabakstījās pa Jūrmalas domes tualeti un tur mēģināja nopirkt politisko atbildību. Bet gan ar to, ka tai tika iespēja nojaust, ka šis noklausīto sarunu tusiņš ir saistīts ar lielākām, plašākām politiskās elites interesēm. Taču Andris Šķēle un Ainārs Šlesers joprojām palika liecinieku statusā, un nekādi pieņēmumi šīs tiesvedības laikā nepierādījās. Ar tiesas spriedumu tika pierādīta tikai notikumu čaula, bet viss pārējais atbira it kā nevajadzīgs.
Tiesa apmierinājās ar šo čaulu, un to kompensēja, piespriežot bargu sodu – piecus gadus cietumā Milušam un Hlevickim. Ja tiesas spriedumos rēķinās ar tik sarežģīti tveramu lietu kā sabiedriskā doma, tad, protams, šo abu palaišana ar nosacītiem sodiem būtu izraisījusi sašutumu. Taču kāpēc Milušam un Hlevickim – piecus gadus, bet Volbrugam – nosacītu sodu? Tāpēc, ka viņš noplūdināja apsūdzības materiālus publiskajā telpā? Šāda veida sadarbība tad tiek apbalvota ar nosacītiem sodiem? Gauži čekistiska pieeja problēmai.
Faktiski Zemgales apgabaltiesai ar spriedumu Jūrmalgeitā ir ļoti labi izdevies atkratīties no šīs lietas – pirmkārt, nebūs nekādas šņākšanas par mīkstsirdīgajām tiesām, kas nepiespriež reālus sodus par politisko vai cita veida korupciju. Otrkārt, plašākas konsekvences tai nav jāuzņemas, jo tā arī nav atradies viens apsūdzētais un prokuratūra nekādus pierādījumus plašākiem kontekstiem nav sniegusi. Tiesa vienkārši gāja savu gaitu. Simptomātiski – arī Milušs uz sprieduma nolasīšanu neieradās. Visai liels atbiruma procents.