Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mārtiņš Eihe iestudējis netradicionālu lugu Brīvība
Nedēļas nogalē Grīvas mēbelēs būs vērojama patīkama alternatīva pašmāju teātra vidē: tiks izrādīta latviešu režisora Mārtiņa Eihes, aktiera Aigara Apiņa un igauņu horeogrāfes Kajas Kannas kopīgi veidota izrāde Brīvība, kurā abus latviešus un arī igaunieti varēs redzēt arī darbībā uz skatuves.
Dialogs ar publiku
Mārtiņam pamatdarbs pašlaik ir Valmieras teātrī, un par izrādi viņš ir gan satraucies, gan arī savā ziņā mierīgs. Satraukums varētu būt tāpēc, ka vēl šonedēļ katrs mēģinājums ir bijis atšķirīgs un īsts kopsaucējs līdz šim nav panākts. Savukārt mierīgs viņš ir tāpēc, ka Brīvība nav domāta kā noslīpēta izrāde labākajās pašmāju teātra tradīcijās. To varētu raksturot kā aktieru sarunu ar skatītāju. «Pēc izrādēm vēlēsimies ar publiku aprunāties, lai mēģinātu uzzināt, kas šķitis pieņemami un kas nav,» stāsta Mārtiņš. «Ceru, ka skatītāji tādēļ nenobīsies nākt. Mēs jau arī nevienu ar varu nespiedīsim izteikties...«
Eihe jau vizuāli atstāj īsta tā sauktās jaunās paaudzes teātra mākslas darboņa iespaidu: ļaužu pamatmasai netipisks matu sakārtojums, brīvs, bet neapzināti pārdomāts apģērbs, tāda pati uzvedība un runasveids.
Viņa izteicieni par teātri nav gluži revolucionāri, taču liela daļa novatorisku ambīciju tajos ir. Un tas priecē. To pašu var teikt par gaidāmo izrādi. «Nevēlos teikt, ka nekā tāda Latvijā vēl nav bijis,» viņš saka, iemalkodams pienu no alus glāzes izmēru trauka. «Izrāde noteikti atšķiras no tā, ko pats līdz šim esmu darījis.«
Ideja izveidot šādu izrādi radusies vērojot, kas notiek teātra vidē Latvijā un arī ārpus tās. Mārtiņš teic, ka šāds darbs viņam šķietot interesantāks kaut vai tāpēc, ka atšķirībā no tā dēvētajos lielajos teātros darītā tas nav mērķēts uz produkcijas pārdošanu skatītājam. «Mūsu kopējais budžets ir tikai kādi 2000 lati, un tas nozīmē, ka šis ir tāds «paēst un padzert» variants,» viņš turpina. «Tādējādi var atļauties kļūdīties, eksperimentēt, lai arī man nepatīk šīs vārds. To varētu nodēvēt arī par robežu pārbaudīšanu. Tas ir būtiski arī man personīgi, jo vēlos saprast, kas būtu darāms tālāk.«
«Nē» motociklam
Šādu situāciju režisors nedēvē par radošo krīzi. Gluži vienkārši Mārtiņam nav pieņemams viedoklis, ka katra luga ir jauns pavērsiens režisora darbā un ka vajag tikai turpināt iesākto ceļu jau pa iemītu taciņu. Viņš vēlas jaunus izaicinājumus. Vaicāts, vai ir gadījies nožēlot, lai arī vēlu, bet tomēr izdarīto izvēli par labu teātrim, viņš teic, ka ne mirkli. «Kādreiz vēlējos būt mehāniķis, gribēju labot automašīnas un močus,» viņš smej. «Tagad to nevar nosaukt par hobiju, taču, ja vajag, varu pieķerties remontdarbiem. Lai gan – mana salūzusī mašīna jau trīs nedēļas stāv pie drauga. Viņš ir profesionāls mehāniķis, taču laika nav ne viņam, ne man.«
Pērnvasar Eihe pavizinājies arī ar motociklu, to pašu izmēģinājis arī šā gada pirmajā siltajā, saulainajā dienā un... ieraudzījis pirmo kritušo motobraucēju. «Nu, tā, uz visiem laikiem kritušo,» viņš piebilst. «Sapratu, ka laikam tomēr nevēlos ar to aizrauties. Nezinu, kādam jābūt gribasspēkam, lai ar motociklu brīžiem nepamēģinātu braukt ar maksimālo ātrumu, 300 kilometriem stundā. Tāpēc vieglāk ir pateikt «nē» vispār.«
Par gluži azartisku viņš sevi nedēvē, tomēr pārliecināts par to neesot. Savu aizrautību viņš drīzāk attiecina uz darbu. «Man nepatīk teātri dēvēt par darbu,» režisors saka. «Tas drīzāk ir tāds arods, kuru tu mācies četrus gadus un tad darbojies šai jomā.«
Profesionāls amatieris
Režisors atklāj, ka papildus teātra darbiem viņam patīk skatīties kino. Lai arī šai jomā vēl nav nekas paveikts, viņš plāno tam pieķerties jau tuvākajā nākotnē. Kinodarbi dod iedvesmu un netiešas idejas arī darbam teātrī. «Tāpat iedvesmojos no glezniecības,» viņš negaidīti atklāj.
Pirmais mēģinājums kino lauciņā viņam būs desmit minūšu filmiņa – kursa darbs operatorei Inesei Apsei. Pēcāk ir iecere uztaisīt dokumentālu filmu par režisoru Oļģertu Kroderu. «Filma būs par to, kā viņš iestudē Hamletu,» Eihe atklāj savas ieceres. «Nezinu, kas tur sanāks, bet uzreiz ir skaidrs, ka Kroders kārtējo reizi ir parakstījies uz pilnīgāko avantūru!"
Kāds paziņa Mārtiņam teicis, ka pašlaik esot aktuāli būt profesionālam amatierim, un kino ziņā viņš tad to droši attiecinās arī uz sevi. Teātra jomā gan viņš dēvējams jau par īstu profesionāli ar konkrētu skatījumu uz norisēm šajā sfērā. «Manuprāt, teātra vide Latvijā ir nenormāli konservatīva,» Eihe apgalvo. «Mums pat nav, kur izveidoties alternatīvai šajā jomā. Man grūti noformulēt to, ko dara Jaunais Rīgas teātris. Tas noteikti ir kvalitatīvi un savādāk, tomēr tradicionāli, nevis provokatīvi.«
Mārtiņš domā, ka vajadzētu vairāk izaicināt publiku – tas tad arī veicinātu teātra attīstību. Vai viņš varētu būt īstais karognesējs, viņam pašam, kā šķiet, ir grūti atbildēt. «Pats vēl tāds kā centrists, bet meklēju nobīdes pa kreisi vai pa labi,» viņš piebilst. To, uz kuru pusi Eihe sācis stūrēt, varēs redzēt šīs nedēļas beigās.
***
Mārtiņš Eihe
- Teātra režisors
- Dzimis 1975. gada 4. maijā Ogrē
- Mācījies Ogres vidusskolā, Rīgas 77. vidusskolā, vēl citās skolās, lai nebūtu jāiet armijā. Pēc tam iestājies Rīgas Kultūras skolā, studējis režiju Latvijas Kultūras akadēmijā
- Strādājis par apsargu bankā, teātrī Skatuve par gaismotāju, skaņotāju un skatuves strādnieku, Liepājas teātrī iestudējis izrādes Noslēpumainās variācijas, Zilā un Sieviete no pagātnes, Valmieras teātrī tapušas izrādes Medus garša un Nāves ēnā
- 2005. gadā ieguvis labākās teātra debijas balvu Spēlmaņu naktī
- Lielāko dzīves daļu dzīvojis Ogrē, tad divus gadus Rīgā, tikpat Liepājā un nu gadu Valmierā, lai arī pašlaik atkal mitinās Rīgā. Neprecējies, bet, kā pats saka, iemīlējies
***
Kaja Kanna, jaunās izrādes horeogrāfe un aktrise:
«Sākumā mēs strādājām ar Mārtiņu. Neizmantojām precīzi definētu materiālu, uz kura varētu balstīties. Mēs arī īpaši nebalstījāmies viens uz otru. Visu šo laiku starp mums norisa sava veida cīņa – vecā labā konfrontācija starp vīrieti un sievieti. Tad projektam pievienojās Aigars, un es atklāju, ka vīrietis un sieviete spēj būt draugi un patiešām strādāt kopā tikai tad, ja blakus nav otra vīrieša!"