Bandinieki globālo lielvaru spēlēs. 1. daļa
22. sērija. Augusta pučs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai Latvija neatkarību atguva, tikai pateicoties Amerikas un Krievijas slepenām norunām? Vai NATO un Eiropas Savienībā mēs iekļuvām, tikai pateicoties arābu teroristu veiksmīgi apgūtajām lidaparātu pilotēšanas mākām? Jā un nē – katrā gadījumā ārlietu ministra Valda Birkava brašais paziņojums kādā intervijā – «citi nedrīkst par mums lemt bez mums!» – gluži precīzi aizvadīto gadu realitātei tomēr neatbilst.
Jau pirms 1991. gada augusta puča Latvijas politiķi it kā bija saņēmuši signālus no ASV, ka PSRS iespējams valsts apvērsums. Pašu amerikāņu nostāja gan bijusi visai atturīga. Lūk, kā to vēlāk aprakstīja neatkarīgās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns:
«1991. gada jūnijā, kad Jeļcins atradās Amerikā, Maskavas mērs Gavrila Popovs aizgāja pie ASV vēstnieka Krievijā Metloka un uzrakstīja apmēram tādu zīmīti: es zinu, ka jūsu kabinetu noklausās, tāpēc neteikšu vārdos to, ko lūdzu ātri nosūtīt Jeļcinam. Viņam jābrauc atpakaļ, tiek gatavots pučs. Tāda depeša aiziet uz Vašingtonu, savukārt mēs tiekamies Berlīnē ar AS valsts sekretāru Beikeru. Beikers saka: «Veči, jums tur mājās būs ziepes, mums ir informācija, ka tiek gatavots apvērsums.» Lietuvas ārlietu ministrs prasa: «Jūs mums palīdzēsiet?» – «Nu, protams! Protams, mēs jums palīdzēsim, sakiet, ko vajag!» – «Nē, ne jau personīgi, vai jūs palīdzēsiet mūsu valstij?» – «Ā, nu, nē, nē, mēs ar Soviet Union.» Par to jau nerunā. Prezidente saka: «Ja nebūtu amerikāņu, mēs nebūtu neatkarīgi.» Es domāju, Jesus Christ, tu taču nezini, kā mēs ar Godmani 1991. gada septembrī ārdījāmies, kā mēģinājām dabūt no amerikāņiem diplomātisko atzīšanu, jo Maskavā viss varēja pajukt...«
Augusta puča sākumā reti kurš Latvijas politiķis cerēja uz laimīgām beigām. Vairums droši vien jutās apmēram tāpat kā premjerministrs Ivars Godmanis: «Augustā jutos pilnīgā nolemtībā. Ka mēs neko neizdarīsim. Aiziesim bojā, iespējams. Bet zaudēsim noteikti un pacelsimies varbūt – kaut kad – pēc ilgāka laika. Godīgi sakot, es domāju, ka mūs noslaucīs. (..) Tāpēc arī mēs precīzi izdomājām, kur būs vieta valdības saietam ārpus Ministru Padomes. Ka tikšanās vieta būs Igates pilī, tur – Limbažos. Tā kā pastāvēja iespēja, ka mūs noklausās, to visu rakstījām uz papīra. Vēlāk mēs, visi valdības locekļi, speciāli izgājām runāties citā telpā – augšā, bibliotēkā. Domājām, ka varbūt tur ir vismazāk iespēju mūs noklausīties.»
Ziņas par to, ka pučistiem klājas bēdīgi, sākumā I. Godmanis uztvēris diezgan skeptiski: «Pēc tam sākās kaut kāds cirks, kam es līdz galam neticēju. Nevarēju noticēt, ka lielie veči Maskavā sāk mukt, ka tur viss šķīst. Es teicu: tās ir muļķības!» Izrādījās, ka nav vis muļķības, taču arī pēc puča izgāšanās Latvijā saspringta situācija vēl saglabājās, jo OMON vienība republiku vēl nebija atstājusi – tas notika desmit dienas vēlāk, kad tika panākta attiecīga vienošanās ar Krieviju.
Interesanti, ka īsi pirms omoniešu prombraukšanas I. Godmanis Baltijas kara apgabala štābā nejauši sastapis vienības komandieri Česlavu Mļiņņiku, kurš premjeram teju vai lūdzis piedošanu: «Viņš nosēdās man pretim un sāka stāstīt visas savas traģēdijas. Viņam neesot, uz ko paļauties, jo visi, kas devuši komandas, ir beigti. Pugo nošāvies... Viņš saka: es nevaru pierādīt, kas mani komandēja pret jums. Vēl viņš teica, ka šīs komandas – uzbrukt valdībai un parlamentam – viņam tika dotas desmitiem reižu, bet viņš tās nav pildījis. Mliņņiks teica pat to, ka viņi varētu būt ļoti lojāli pret jauno varu.» Taču vilciens jau bija aizgājis – ar cilvēkiem, kas šāvuši uz neapbruņotu tautu, valdība runāt netaisījās, un bija tikai priecīga, kad omoniešus pa labam izdevās dabūt prom uz Krieviju.
Taču vēl pirms tam Latvijā vizītē ieradās Boriss Jeļcins, un šis bija viens no pēdējiem gadījumiem, kad te tika īstenota preses cenzūra: baidoties no tā, ka omonieši varētu uzbrukt Krievijas prezidentam, valdība aizliedza presē publicēt informāciju par Jeļcina vizīti. «Mēs viņu nodrošinājām ar apsardzi, bet ko tas dod, ja pa automašīnas logu ir viens automāts izlikts ārā. Mēs taču aizliedzām avīzēs rakstīt par to, ka Jeļcins iebrauc. Lai nav šīs informācijas, jo – ko var zināt! Varbūt OMON laužas ārā un uzklūp Jeļcinam, kā tad viņu nosargāsim? Viņiem taču bija reaktīvie ieroči,» vēlāk skaidroja premjers. Šāda tāda informācijas noplūde par Jeļcina vizīti tik un tā notika, taču, par laimi, omoniešu plānos atentāts pret prezidentu neietilpa.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpmāk vēl...