T 2.12.2020.

22. nodaļa. Nākamie lielvaru spēļu raundi

FOTO: www.freephoto1.com

Bandinieki globālo lielvaru spēlēs. 3. daļa

Tomēr vienlaikus nav noliedzams arī tas, ka gan 1991., gan nākamajos gados ASV turpina raudzīties uz Krieviju itin visā – un Latvijas viedoklis šajā ziņā nozīmē gauži maz gluži tāpat kā mūsu valsts regulārās nākamo gadu vaimanas pēc skaidrām un stabilām starptautiskas drošības garantijām. Tiesa, iedrošinošu globālās lielvaras vēstījumu gan netrūkst – piemēram, 1994. gada 6. jūlijā ASV prezidents Bils Klintons, viesojoties Rīgā, pie Brīvības pieminekļa runā gan par to, ka «ķēde, kas saista mūsu valstis, ir nesaraujama», gan par to, ka «laikā, kad jūs atgriežaties Eiropas saimē, mēs stāvēsim kopā ar jums».

ASV prezidenta publiskie solījumi arī tiešām daudzus var iežūžot – lūk, tikai fragments no pūlim Brīvības pieminekļa pakājē sacītā: «Mēs palīdzēsim jums atjaunot jūsu valstis, ieviest jaunus tirgus un rast labklājību jūsu iedzīvotājiem. Mēs priecāsimies kopā ar jums, kad pēdējie svešā spēka karavīri pametīs jūsu valstis. Mēs būsim partneri miera uzturēšanā. Mūsu zaldāti, tajā skaitā arī jaunais Baltijas bataljons, kopīgi veidos jaunu drošību jaunajā Eiropā. Mēs būsim partneri, lai jūsu valstis vienmēr būtu brīvas...«

Bet vai tas nozīmē, ka tik kārotās Latvijas drošības garantijas jau kabatā? Nekā nebija – par aukstu dušu tajā pašā 1994. gadā parūpējas jau pieminētais ASV vēstnieks I. Siliņš: «Manuprāt, nevajadzētu prasīt citām valstīm garantijas Latvijas drošībai. Latvijas drošības uzbūvēšana būs pakāpeniski. Tā notiks, arvien vairāk stiprinot saites ar Rietumu valstīm – un tas jau notiek –, taču tajā pašā laikā uzturot labas attiecības ar Krieviju. Diezin vai jūs atradīsiet kādu Rietumu valsti, ieskaitot Savienotās Valstis, kas vēlēsies mesties palīgā Latvijai, ja tā apzināti padarīs Krieviju par savu ienaidnieku.«

To apliecina arī visi nākamo gadu notikumi: no vienas puses, regulāri skan paziņojumi, kas izteikti ar vienu mērķi – uzlabot Latvijas pašsajūtu, bet no otras – reālā dzīve rāda, ka pasaules lielvarām, tostarp mūsu «draugiem» «krievu lācis» ir daudz svarīgāks par kaut kādiem mazuļiem pie Baltijas jūras un viņu vajadzībām.

Piemēram, 1996. gadā ASV aizsardzības ministrs Viljams Perijs iesaka baltiešiem piedalīties Partnerattiecībās mieram plus, solot gandrīz vai īstu dalību NATO, izņemot pašu galveno – tā saukto «piekto paragrāfu», kas nosaka, ka gadījumā, ja notiek uzbrukums vienai NATO dalībvalstij, tiek uzskatīts, ka uzbrukts ir visām. Taču vienlaikus aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš no Kopenhāgenā notikuša NATO un Austrumeiropas drošības semināra atved reālo vēsti: Baltijas valstis nekādā gadījumā netikšot uzņemtas NATO Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanas pirmajā kārtā, jo gluži vienkārši neesot spējīgas garantēt citu dalībvalstu drošību militāras agresijas gadījumā – un kāpēc gan lai kāds tām pašām sniegtu šādas garantijas?

Tas pats – arī nākamajos gados. Tā 1997. gada jūlijā valsts sekretāre Madlēna Olbraita Krievijā paziņo, ka Baltijas valstis esot gluži piemērotas NATO, un tajā pašā gadā Baltijas valstīm tiek apsolīta 1998. gada sākumā arī parakstītā ASV un Baltijas harta, taču… ASV valsts sekretāres vietnieks Rons Asmuss Rīgā pasaka skaidri un gaiši, ka nekādu termiņu Baltijas valstu uzņemšanai NATO tajā nekādā gadījumā nebūs – un viss.

Patiesības labad gan jāsaka, ka Latvijas valstsvīriem šī situācija ir labi izprotama – kaut publiski reti piesaukta, regulāri atmiņā tiek atsaukta kādreizējā Ribentropa–Molotova pakta slepeno protokolu noslēgšana, baidoties, vai tikai savu interešu vārdā lielvaras ko tādu nevar atkārtot arī 20. gadsimta beigās. Rezultātā, kamēr publiski ārlietu ministrs Valdis Birkavs stāsta, ka «rietumvalstu interese par mums pieaugs progresējoši» un ka «viņi patlaban interesējas par mums savas drošības, nevis priekšvēlēšanu kampaņas interesēs», LR Nacionālās drošības padome 1994. gada sākumā visā nopietnībā apspriež… neoficiālās ziņas par ASV un Krievijas prezidentu tikšanos (jo oficiālas vienkārši nav saņemtas).

Latvijas bandinieka lomu Krievijas un ASV globālajā spēlē apliecina notikumi ap Skrundas radiolokatora likteņa izlemšanu un Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Lietuvas eksprezidents Vitauts Landsberģis jau 1993. gada oktobrī, tiekoties ar Latvijas Valsts prezidentu Gunti Ulmani, paziņo – Eiropas padomes gaiteņos viņš esot dzirdējis, ka ASV un Krievijai esot slepena vienošanās: ja Krievija ātri aizvākšoties no Skrundas, amerikāņi likvidēšot kādu gana svarīgu militāro bāzi. Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Ilga Grava (vēlāk – Kreituse) tā paša gada decembrī godīgi atzīst, ka jautājums par Skrundas radiolokatora likteni izšķirams ne jau Latvijas un Krievijas, bet gan Krievijas un ASV sarunās.
«Mums jābūt reālistiem un jādomā, cik lielu materiālo labumu mēs iegūtu, ja ASV ar Krieviju neko nemainītu un Skrundas lokators paliktu. Tad mēs varētu izrentēt šo objektu Krievijai,» gan vēl ieminas I. Grava, un arī Latvijas sākotnējā oficiālā nostāja tiešām ir ievērības cienīga – kamēr Krievija par Skrundas lokatoru Latvijai piedāvā divu miljonu dolāru nomas maksu gadā, mūsu valsts, apzinoties šī objekta svarīgumu lielajai kaimiņvalstij, bez kādiem kompleksiem pieprasa apaļus 400 miljonus dolāru gadā.

Taču, pasaules lielvaras nolemj pa savam, un rezultātā Latvijai nākas samierināties ar XXX miljoniem dolāru, diezgan apšaubāmiem papildfinansējuma solījumiem un vēl nedrošākajām drošības garantijām, ko dod NATO piedāvātā erzacpartnerības programma Partnerattiecības mieram. Toties G. Ulmanis 1994. gada pavasarī Kremlī var parakstīt līgumu paketi gan par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, gan par Skrundas radiolokatoru un Krievijas militārpersonām Latvijā. Ar vārdu sakot, Latvija paņem to, kas ir paņemams un sasniedzams atbilstoši lielvaru savstarpējām norunām, reāli nefunkcionējošā Skrundas RLS jaunā ēka pamatīga šova ietvaros tiek uzlaista gaisā, savukārt īstā stacija darbu beidz 1999. gada oktobrī, kad tiek parakstīts oficiālais akts par «Krievijas Federācijai pagaidu lietošanā nodotās Skrundas Radiolokācijas stacijas teritorijas nodošanu».

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka