Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9067684t1h037a.jpg)
Pārdaugava man toreiz bija terra incognita, – tā par savu mājvietu – Mālu ielas divstāvu namiņu, kuram nupat apritējuši 100 gadi, – saka gleznotājs Edmunds Lūcis. Viņš jau septiņus gadus strādā, kā pats saka, pie savas lielākās mākslas instalācijas mūžā, kas, tāpat kā Rīga, nekad netikšot pabeigta. Par Lūču ģimenes mājokli draugi stāstījuši, ka tas atgādinot tādu kā mazu Aizspoguliju, brīnumainu zemi, kur nekad nezini, kas sagaida aiz nākamā stūra.
Viesojoties pie mākslinieka, saprotu, ka ar Edmunda Lūča māju ir tāpat kā ar viņa gleznām – to vērojot, nepieciešama zināma prāta bagāža, lai izbaudītu nianses un smalkumus, kas visiem nav saredzami…
Mājai ir 17 (!) mazas istabiņas, kas mijas viena ar otru kā viltīgs labirints, ko Edmunds ar radošas personības vērienu pārvērtis mazu glezniņu virtenē – vai tie būtu austriešu mākslinieka Hundertvasera raibie krāsu virpuļi, vai viņam tik mīļā Sanmikelas debesu zilgme. Visvairāk jau Sanmikela... un Aksels Munte, kurš savulaik būvniecības darbus salā sācis ar vienu teikumu: «Es būvēšu sev māju, kas būs atvērta saulei, vējam un gaismai.» Tāds bija viņa «arhitekta projekts». Kad Edmunds viesojies Sanmikelā, tad sapratis – jā, tā ir jābūvē. – Mans projekts savukārt bija dzīvot vecā Rīgas nomales mājā, – skaidro Edmunds. Tāds esot bijis šīs mājas «pirmais teikums», jo mākslinieks cieši tic – pirms sāc ko radīt – vai tā būtu glezna vai māja –, svarīgi nodefinēt pirmo teikumu, pārējais atnāk pats.
Mākslinieks ar sievu Daci strādā mājās. Tieši šeit top gleznas, kas atrodamas dažādās mākslas galerijās Eiropā. Pavisam nesen Edmunds atgriezies no Marokas, kur devies meklēt to garu, ko savulaik tur atraduši 20. gadsimta gleznotāji – Klē, Matiss, Maļēvičs… Tur tapušas Edmunda jaunākās gleznas saules pielietos, siltos toņos.
Marokā viņš atradis gleznošanai tik nepieciešamo gaismu, kuras Latvijā pamaz. Šeit saule un siltums sirdī jānes, tāpēc katrā istabiņā, kur sekoju māksliniekam, mūs sagaida pa kādai mājīgai krāsniņai. Arī mājas saimniekiem, pirmo reizi šeit ierodoties, visspilgtāk atmiņā esot iespiedušās daudzās krāsniņas visās telpās, kuras arī nolemts saglabāt.
Jau no paša sākuma Edmundam bijis skaidrs, ka mājas struktūra mainīta netiks, sienas neviens nost nejauks un norobežotās telpas tiks saglabātas un pārvērstas bibliotēkā, guļamistabā, dzīvojamā istabā, darbnīcā utt. – Ir eiropeiskā izpratne par dzīvojamo telpu, kurai raksturīgs stingrs zonējums, un ir jurtas tipa mājokļi, kur vienā kaktā ir pavards, vienā guļ un trešā mazgājas. Man personīgi tuvākas eiropeiskās, klasiskās vērtības, ka grāmatas lasa bibliotēkā, ēd ēdamistabā un guļ guļamistabā, – teic Edmunds, kurš latviešu tieksmi veidot studijtipa dzīvokļus uzskata par atblāzmu no padomju laikiem, kad trīsistabu dzīvokļi bija 40 m2 un visi alka pēc plašuma.
Iekārtojot māju, Edmunds centies saglabāt itālisku sapratni par lietām un stila izjūtu. Priekšnamā mājokļa grīdu rotā divas mozaīkas – ķirzaka un zivs ar uzrakstu «Salve». Lai gan viena no Edmunda gleznu pamattēmām ir reliģija, viņš atgaiņājas, ka nekādas īpašas simboliskas nozīmes un «briesmīgu filozofisku zemtekstu» nedz vienai, nedz otrai mozaīkas radībiņai neesot, vien tā pati mīļā Itālija.
– Daudz svarīgāk bija, lai mājoklis būtu dzīvs un elpotu, nevis lai izskatītos taisns, – stāsta mākslinieks, kurš, mājā ienākot, uzreiz atteicies sienas līdzināt ar riģipsi, tā vietā veidojot «dabisku šķībumu». Līdzinātas vienīgi grīdas. – Te viss taisīts uz aci, – atzīstas mājas saimnieks. – Līmeņrādis parādījās tikai pašās beigās pie būvkonstrukcijām. Nevis speciāli šķībi, bet tieši uz aci, cenšoties uztaisīt taisni, jo, līdzko tu sāc kaut ko taisīt speciāli šķībi, tā ir dillēs, – pārliecināts Edmunds. Lūču māju perfekta taisnā līnija sev nav pakļāvusi, te viss veidots nesaspringti, ar māksliniecisku pieeju. Tā, piemēram, uz sienām saglabājies vecais kaļķa apmetums, ko kaut kā vajadzējis savākt nestabilajās vietās, tāpēc celtniecības sieta vietā izmantoti radu un draugu tamborējumi, kas pārklāti ar špakteli un nokrāsoti, veidojot skaistu ornamentisku reljefu.
Mēbeles mājā ieceļojušas dažādi – daļa paaudžu mantojums, daļu atdāvinājuši draugi, daļa sameklēta antikvariātos. – Man piemīt mednieka talants, – smejas Edmunds, aizgūtnēm stāstot par savām slepenajām vietiņām, kur par nieka naudu sameklētas gan īstas angļu tapetes, gan kāpņu kolonna, gan krēsls no Krustpils pils. Liela daļa interjera priekšmetu atvesta no ārzemju ceļojumiem. Ja kaut kas nelien čemodānos, vieta tiek izbrīvēta, upurējot drēbes, bet kārotā lieta līdz Pārdaugavai tomēr nonāk.
Edmunda Lūča lielajā mākslas instalācijā viss vēl joprojām top un mainās, tāpat kā cilvēks, kā viņa gleznas, kā pati dzīve. – Galvenais nesaspringt, galvenais ir dzīvot, – uzskata Edmunds.
***
Guļamistabas lampa, paklājs bibliotēkā – no Marokas.
Ādas dīvāns – Dāņu mēbeles.
Flīzes – Brocēnu cementa un šīfera kombināts.