Mediju vecie laiki un jaunie laiki. 5. sērija
23. sērija. Mūžam interesantā Dienas privatizācija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un, lai gan faktiski tiek pārdots tikai laikraksta Diena vārds un maza daļiņa apgrozāmo līdzekļu, šis nu ir pavērsiens, kas visus nākamos gadus ik pa brīdim ļauj Dienas ieturētās brīžam konsekventās, brīžam mainīgās redakcijas politikas pretiniekiem pētīt šīs privatizācijas nianses un meklēt tajā iespējamas nelikumības. Pētīšanā tiek iesaistīta gan Valsts kontrole, gan visas tiesībsargāšanas iestādes, un, piemēram, ilggadējais Dienas pretinieks – Ventspils mērs Aivars Lembergs prokuratūrā vēršas ar šāda satura iesniegumu: «Bijusī valsts laikraksta Diena redaktore Sarmīte Ēlerte un bijušais šā uzņēmuma direktors Arvils Ašerādens savulaik paši sev pārdeva valsts laikrakstus, izveidojot privātu akciju sabiedrību Diena. Pārdošanas cena bija tikai 1,9 miljoni Latvijas rubļu, tas ir nepilni 10 tūkstoši latu, kaut gan tādi laikraksti maksā vismaz 10 miljonus latu. Valstij netika samaksāts ne par nosaukumu, ne auditoriju. Viņi to visu ieguva par velti. (..) Šai noziedzīgajai grupai, izmantojot dienesta stāvokli, izdevās šo jautājumu noklusēt.»
Vai nu vainīgs dienesta stāvoklis vai tomēr kas cits, taču nekas nelikumīgs Dienas privatizācijā tiešām netiek atrasts – lai gan par ētisku šo procesu tiešām nevar nosaukt. Tā viens no privatizācijas laiku Dienas komentētājiem Dzintars Zaļūksnis teic: «Avīze bija fantastiska, tā bija tirgus prece, kura bija ļoti iekārojams kumosiņš. Bet, kamēr mēs taisījām avīzi, kamēr bija visi augusta un janvāra notikumi, tikmēr izrādījās, ka ir cilvēki avīzē, kas ir sameklējuši investorus un jau sarunājuši visu, kā to pataisīt privātu. Kamēr Daugmalis taisīja avīzi, Ēlerte taisīja visu šo shēmu. Uzreiz pēc augusta notikumiem tas process aizgāja. Visi dokumenti jau bija sagatavoti, un viss būtu aizgājis kā pa sviestu, ja vien nebūtu bijuši trīs cilvēki, kuri pieteicās uz tikpat akcijām, cik Arvilam Ašerādenam. Un tad četri cilvēki, kuri pēc tam kopā ar zviedriem dabūja kontrolpaketi, – Ēlerte, Ašerādens, Zigurds Drafens un Pauls Raudseps – izdarīja visu, lai mēs nedabūtu neko.»
Kā tad tieši tas notika? «Pasludināja ļoti demokrātiski, ka visi darbinieki drīkst pieteikties uz akcijām. Es, naivs cilvēks būdams, parēķināju, paskatījos, uz cik akcijām Ašerādens pieteicies, ā, viņš pieteicies uz 450, es pieteicos uz 451. Pēc tam sākās presings. Izsauca mani viens pēc otra, prasīja, no kurienes nauda. Teicu, ka man ir tā nauda. Zviedri sāka interesēties, kāpēc es vispār gribu. Perspektīvs uzņēmums, kādēļ es negribētu būt īpašnieks. Es pat zvanīju uz Zviedriju un jautāju, ar ko mana nauda sliktāka par Ašerādena naudu. Viņi man to, protams, nevarēja paskaidrot. Pēc tam palaida baumas, ka man Parex banka dod, ka es par Parex naudu gribu nopirkt, lai gan es toreiz tādu Valēriju Karginu pat redzējis nebiju. Baumas ir baumas. Taču es jau nebiju tur tāds viens, un, tā kā bija skaidrs, ka mēs neatkāpsimies, vienā naktī pirms dibināšanas sapulces jurists pārtaisīja dibināšanas dokumentus… Un nav jau par ko apvainoties. Visu revolūciju pieredze rāda, ka komanda, kas uztaisa, vai nu pati aiziet vai tiek izdzīta ārā, un pēc tam nāk tie, kas jau ir sarēķinājuši, kas viņiem no tā ir vajadzīgs. Revolūciju uztaisa cilvēki ar karstām sirdīm, pēc tam nāk tirgotāji un savāc augļus…»
Taču deviņdesmito gadu sākums vispār ir laiks, kad likumības un jo vairāk augstas ētikas ievērošana nebūt nav tie galvenie saukļi – turklāt drukātajā presē notiekošais ir tīrais sīkums, salīdzinot ar, piemēram, televīziju (jo vairāk tāpēc, ka, piemēram, pēc tās pašas Dienas privatizācijas prāvais mazo akcionāru bariņš nepaliek bešā, – viņiem tiek dota iespēja savas akcijas pārdot par tiešām labu naudu). Bet par to – nākamajā sērijā.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpmāk vēl...