Mediju vecie laiki un jaunie laiki. 2. daļa
23. sērija. Atmoda un Atmoda
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kaut gan vairums tobrīd pastāvošo masu mediju bija visai lojāli jaundibinātajai Latvijas Tautas frontei, tomēr tās vadība drīz pēc organizācijas izveidošanas nolēma izdot pati savu laikrakstu. Par tā nosaukumu nebija ilgi jādomā – protams, Atmoda!
Avīzes izveidošanas aizkulises gan bija visai interesantas. Ivara Godmaņa valdības ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš savās atmiņās raksta, ka 1988. gadā, kad sāka iznākt Atmoda, jaunu laikrakstu izdošanu vēl sankcionēja partijas centrālkomiteja, kuras otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs Tautas frontei nebūt nesimpatizēja. Tādēļ viņš bija izdomājis viltīgu gājienu – aicināja Atmodu noformēt kā avīzi, labi apzinoties, ka jautājumus par republikānisko preses izdevumu izdošanu izskata Maskava, bet tur lemšana var ievilkties vairāku mēnešu garumā. Loģiski, ka tikmēr, kamēr nebūtu saņemta Maskavas piekrišana, nekāda Atmoda nevarētu iznākt. Tomēr centrālkomitejas vairākums bija labvēlīgāk noskaņots un atļāva Atmodu reģistrēt kā informatīvo biļetenu, kam Maskavas sankcija nav nepieciešama.
Viena no LTF līderēm Sandra Kalniete savās atmiņās raksta, ka nemaz tik vienkārša nav bijusi arī Atmodas galvenā redaktora iecelšana. Sākumā LTF vadība šo vietu piedāvājusi ekonomikas žurnālistam Ingum Gailumam (kurš vēlāk skaļu slavu ieguva, tieši pirms vēlēšanām „atrodot» I. Godmaņa Šveicē it kā noglabātus miljonus). Taču avīzes iznākšana uz laiku aizkavējās un I. Gailums tik neskaidros apstākļos no amata atteicās. Tādēļ vietā LTF līderis Dainis Īvāns vienpersoniski piemeklēja par brīvdomību no Padomju Jaunatnes nesen atlaisto Elitu Veidemani. Tomēr brīdī, kad Atmoda sāka iznākt, atmodās arī I. Gailums un paziņoja, ka tieši viņš esot īstais galvenais redaktors. Mīļā miera labad kādu laiciņu E. Veidemane skaitījās galvenā redaktora pienākumu pildītāja, savukārt I. Gailums – redkolēģijas loceklis. Vēlāk gan E. Veidemane tika apstiprināta par pilntiesīgu galveno redaktori.
Ātrā laikā milzīgu tirāžu sasniegusī Atmoda teorētiski skaitījās LTF oficiozs, taču praksē drīz vien atklājās, ka E. Veidemane netaisās ar pielūgsmi lūrēt mutē frontes līderiem mutē un drukāt avīzē visu, kas tiem ienāk prātā. Atmoda acīmredzami respektēja arī LNNK spārna viedokli, kas ne vienmēr sakrita ar LTF oficiālo nostāju, un sekas bija likumsakarīgas – domstarpības starp laikraksta redakciju un LTF vadību auga augumā. Vadzis lūza deviņdesmito gadu sākumā, kad Atmoda būtībā sāka klaji ignorēt LTF vadības vēlmes.
Tas noveda pie tā, ka Tautas frontes spice caur tiesu mēģināja E. Veidemanei atņemt tiesības izdot laikrakstu ar nosaukumu Atmoda. Beigu beigās duelī uzvarēja LTF, taču tā bija Pirra uzvara: frontes kontrolē Atmoda nīkuļoja, līdz pēc kāda gada nobeidzās pavisam, savukārt E. Veidemane ar domubiedriem sāka izdot laikrakstu Atmoda Atpūtai. Tiesa, deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad izdevēji, piedzīvojuši pirmos bankrotus, bija spiesti nopietni domāt, kā presi padarīt par ilgtermiņa biznesu, Atmoda Atpūtai tā arī nespēja pārorientēties uz dzīvi skarbas konkurences apstākļos un 1996. gadā tika slēgta; savukārt pati E. Veidemane tā arī nespēja savākt naudiņu jaunam izdevumam ar nosaukumu Brīvības bulvāris un pārgāja uz algotu darbu dažādos preses izdevumos.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpmāk vēl...