T 2.12.2020.

23. sērija. Mediji un vara

FOTO: No arhīva

Mediju vecie laiki un jaunie laiki. 3. daļa

Varētu likties – kur gan tautfrontiešiem un līdzīgi domājošajiem rast vēl uzticamāku sabiedroto kā presi cīņā pret veco partijas nomenklatūru? Pāris gadus tā patiešām bija, un pat lielākā daļa krieviski rakstošās preses solidāri atbalstīja virzību uz neatkarību – izņēmums te laikam bija vien stingri kompartijas pozīcijā stāvošie oficiozi Cīņa un Sovetskaja Latvija. Tomēr tā laika prese nereti vairāk „spieda» uz emocijām nekā uz faktu izklāstu, tādēļ, lai valsts struktūru darbību izskaidrotu loģiski un skaidri (tāds vismaz bija oficiālais pamatarguments), 1990. gada 20. jūnijā parlaments nolēma izveidot Augstākās Padomes un Ministru Padomes laikrakstu. Nosauca to par Dienu, par galveno redaktoru iecēla Viktoru Daugmali (Kalniņu), par viņa vietnieci – Sarmīti Ēlerti.

Lielā mērā par savas avīzes dibināšanu valdība izšķīrās arī tādēļ, ka Alfrēfa Rubika vadītā kompartija arvien uzstājīgāk pieteica tiesības uz jau esošo preses izdevumu materiālo bāzi – kā nekā vairums vadošo laikrakstu skaitījās LKP izdevumi un tātad teorētiski to īpašums bija arī partijas īpašums. 1990. gada pavasarī nesaskaņas nonāca pat tik tālu, ka Rīgas pilsētas partijas komiteja pieņēma lēmumu par Rīgas Balss izdošanas pārtraukšanu. Argumentācija: „Pēdējā laikā avīzes Rīgas Balss redakcija, ignorējot partijas pilsētas komitejas biroja, plēnuma lēmumus, sākusi atklāti uzstāties pret PSKP idejiski politisko līniju, sistemātiski publicējot aplamus, dažkārt apmelojošus materiālus par partijas pilsētas komitejas darbu, tās vadību, par tautas deputātu kandidātiem, kas atrodas uz PSKP platformas.»

Sankcijas jau agrāk skāra arī kompartijā opozīcijā esošos laikrakstus Padomju Jaunatne un Sovetskaja Molodjož – kamēr partijas „vadošajai līnijai» lojālās Cīņas un Sovetskaja Latvija darbiniekiem tika paaugstinātas algas, tikmēr opozicionāri palika ar garu degunu. Beidzās gan tas viss ar to, ka arī abas „jauniešu» avīzes pameta partijas paspārni (Padomju Jaunatne piedevām vēl mainīja nosaukumu uz Latvijas Jaunatni, bet Sovetskaja Molodjož nosaukumā izmantoja saīsinājumu SM), savukārt Cīņa sadalījās divās daļās – A. Rubikam lojālajā Cīņā un neatkarības idejas atbalstošajā Andra Jakubāna un Ērika Hānberga Neatkarīgajā Cīņā.
Jaunās varas un preses līdz šim diezgan draudzīgās attiecības mainījās reizē ar reālās neatkarības atgūšanu.

Pirmais zvans, kas signalizēja par varas un mediju jaunām attiecībām, bija valdības mēģinājums uzreiz pēc 1991. gada augusta puča uzlikt presei cenzūras iemauktus, aizliedzot informēt par Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina neplānoto vizīti Latvijā. Teorētiski valdību gan šajā gadījumā var saprast: tobrīd Latvijā vēl atradās OMON vienība, un nebija izslēgts, ka tās komandieriem ienāk prātā sarīkot nelielu atentātu pret puča kapraci. Tomēr informācijas blokāde izgāzās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, avīzes gan tika pabrīdinātas par aizliegumu pieminēt B. Jeļcina vizīti, taču par radio cenzori aizmirsa, tādēļ ēterā ziņa par augstā viesa ierašanos tomēr izskanēja. Otrkārt, prese pret cenzūras mēģinājumu sadumpojās un, lai arī iecerēto publikāciju vietā atstāja avīžu lapās baltus plankumus ar šķēru attēlu, nekavējoties sacēla lielu traci par vārda brīvības ierobežojumiem.

Valdība mājienu saprata un vairāk šādi mēģinājumi ieviest cenzūru praktiski nenotika. Viens izņēmums gan vēl bija – 1992. gadā ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un tieslietu ministrs Viktors Skudra tiesā iesniedza prasību par Jāņa Kučinska vadītā laikraksta Pilsonis slēgšanu, jo tas savās slejās bija aicinājis boikotēt pilsoņu reģistra veidošanu, ko abi minētie kungi traktēja kā nepakļaušanos likumiem un likuma par presi pārkāpumu. Tieslietu ministrijas Informācijas departaments pat reiz aizturēja avīzes jaunāko numuru, jo tā vadība, lūk, neesot paspējusi ar to iepazīties.

Beidzās gan visa šī lieta diezgan banāli – Pilsonis nomainīja nosaukumu, kļuva par Pavalstnieku un, kamēr vien bija publikas pieprasījums, turpināja iznākt tāpat kā agrāk, lai gan varas iebildumi pret šo izdevumu saturu nemitējās. Piemēram, 1994. gada aprīlī ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš nosūtīja oficiālus brīdinājumus laikraksta Atmata redaktorei Palmirai Lācei un Pavalstnieka redaktora vietas izpildītājam Ērikam Vēberam, jo laikraksti savās publikācijās aicinot uz vardarbību. Un, patiesību sakot, bija jau arī par ko – piemēram, jau pieminētais J. Kučinskis Atmatā tuvas nākotnes ainu bija zīmējis šādiem vārdiem: „Opozīcijai šī, pēc līķiem smirdošā stabilitāte jāizjauc, piemēram, sasaucot kārtējo mītiņu, bet šoreiz tā, lai tas pāraugtu ielu nekārtībās un barikādēs…"

Savukārt sīkāki mēģinājumi regulēt žurnālistu darbu gan sākās jau teju vai no pirmajām neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas dienām. Tā 1992. gadā lokāla mēroga karagājienu pret Latvijas televīziju sarīkoja jurists un deputāts Linards Muciņš, kurš televīziju publiski apvainoja teju vai valsts apvērsuma gatavošanā. Ja precīzāk, tad argumentācija bija šāda: „Žurnālisti ar savu nekompetenci destabilizē politisko situāciju un sagatavo ideoloģisko augsni valsts apvērsumam.» Pie šāda slēdziena deputāts bija nonācis, redzot, ka Latvijas televīzija nav informējusi par to, ka Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pieņēmis pāvesta nuncija akreditāciju, toties ir „uzbraukusi» parlamentam par to, ka deputāti savā kafejnīcā dzer kafiju ar cukuru, kamēr valstī cukura cenas ir pacēlušās gandrīz līdz debesīm. L. Muciņš par to apvainojās, jo parlaments, lūk, nemaz nenosakot cukura cenas, un ar šādiem pārmetumiem kompromitēta parlamentārā sistēma.

Televīzija Propagandas un informācijas redakcijas (jā, tolaik tā saucās vēlākais Ziņu dienests) galvenā redaktora Alda Neimaņa personā gan tūlīt pēc tam nāca klajā ar atbildes vēstījumu, kurā paskaidroja, ka nuncija ierašanos nav uzfilmējusi tādēļ, ka tās rīcībā nav degvielas, lai aizbrauktu līdz parlamentam, – tobrīd pilnā sparā plosījās ne tikai cukura, bet arī degvielas krīze. Savukārt apvainojumus parlamentārās sistēmas graušanā televīzija, protams, noraidīja. Šis gan nebija vienīgais gadījums, kad krustojās L. Muciņa un masu mediju ceļi. Apmēram tajā pat laikā deputāts ierosināja atcelt Dienas (tad vēl tā bija valdības un parlamenta avīze) galveno redaktoru V. Daugmali, jo laikraksts ar novēlošanos publicējot oficiālos dokumentus.
Jau ar pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām varas struktūrās reizē ar citu profesiju pārstāvjiem ieplūda arī pa kādam žurnālistam – sākot jau ar D. Īvānu un E. Inkēnu. Pārsvarā gan tie bija gadījumi, kad Tautas fronte populārus žurnālistus bīdīja uz vēlēšanām, pamatoti cerot tā iekarot vēlētāju balsis, un parasti tas arī izdevās.

Taču bija arī interesanti izņēmumi. Tā viens no pirmajiem gadījumiem, kad preses pārstāvis pats mērķtiecīgi un apzināti mēģināja iekļūt varas struktūrās, bija 1989. gada Augstākās Padomes vēlēšanās: tad, ja ticam toreizējam LTF vadītājam D. Īvānam, politikā par varītēm vēlējās ienākt Lauku Avīzes (vēlāk pārdēvētas par Latvijas Avīzi) galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš. Par redaktoru savu vārdu D. Īvānam aizlicis pats Lauksaimnieku savienības vadītājs Alberts Kauls, kurš lūdzis, lai LTF palīdzētu V. Krustiņam startēt vēlēšanās. Ņemot vērā, ka pati Lauku Avīze ar milzu simpātijām pret LTF tolaik neizcēlās, tad lūdzējs dabūja „kurvīti». Jo vairāk tādēļ, ka baumas par V. Krustiņa plāniem jau bija izplatījušās pa visu LTF «augšgalu» un bija pat dzirdēts, ka Lauku Avīzes šefs esot iecerējis kļūt par nākamās valdības locekli, bet tautfrontiešus šāda perspektīva diez ko nesajūsmināja.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka