T 2.12.2020.

23. sērija. Biznesa pirmās pankūkas

FOTO: No arhīva

Mediju vecie laiki un jaunie laiki. 4. daļa

Par preses mēģinājumiem nostāties uz biznesa sliedēm varam tā nopietni runāt, sākot ar 1991. gadu, kad A. Rubika vadītā kompartija uzlika ķepu Preses nama tipogrāfijai – kā nekā tā skaitījās partijas īpašums. Tā nu avīzēm un žurnāliem nu nācās steigšus meklēt jaunas drukāšanās iespējas. Pāris mēnešus avīzes iznāca diezgan neregulāri un krietni mazākā formātā, taču pēc tam redakcijas atrada alternatīvas tipogrāfijas, piemēram, Rīgas paraugtipogrāfiju. Talkā nāca arī valdība, taču nekas labs no šīs ieceres neiznāca: tajā pašā 1991. gadā valdība Zviedrijā par 600 000 dolāru gan nopirka drukāšanas iekārtu Solna, taču drīz vien atklājās, ka zviedri mums ir iesmērējuši draņķi, ko avīžu izdošanai tā īsti nevar izmantot, – tik vien bija, ka valdībai radās skaidrība, ka ar tai piederošajiem trim miljoniem dolāru (tiem laikiem milzīga nauda) apvienības Interlatvija kontos, kurus bija plānots izmantot tipogrāfijas iekārtai, tā nemaz tā īsti nespēj rīkoties.

Līdzīgu pirkumu izdarīja arī Latvijas Jaunatnes galvenais redaktors Andrejs Cīrulis, kurš tipogrāfijas iekārtu par 260 000 dolāru iegādājās Savienotajās Valstīs. „Iegādājās» – tas gan ir stipri teikts, jo kāda Indianapolisas pilsētas avīze savu 33 gadus veco drukāšanas iekārtu vienkārši uzdāvināja Amerikas latviešiem ar vienu vienīgu noteikumu – ka dāvinājuma saņēmējs visu aprīkojumu demontēs par saviem līdzekļiem. Bet demontāžas darbi kā reiz izmaksāja 260 000 dolāru. Arī šī tipogrāfija nebija nekāda kvalitatīvā, un diez vai kaut ko citu varēja gaidīt no iekārtas, kas Amerikā no ražošanas bija noņemta jau 1960. gadā.

Savukārt vēlākais premjers Māris Gailis memuāros šo situāciju un A. Cīruli atminējās šādiem vārdiem: „Nezinu, kādā veidā viņam izdevās aptīt ap pirkstu Latvijas brīvības fondu, ko toreiz vadīja Uldis Grava, bet naudu viņi Cīrulim iedeva. No valdības viņš prasīja atbalstu, lai varētu iekārtas pārvest. Man tika uzdots sagatavot atzinumu par šo Cīruļa projektu. Man bija informācija, un to es izklāstīju arī atzinumā, ka gigantiskā, neekonomiskā un vecmodīgā Indianapolisas mašīna ir paredzēta milzīga apjoma un daudzuma iespieddarbiem, kādi tobrīd Latvijā nebija paredzami. Bet pats interesantākais, firma, atbrīvojoties no vecā monstra, lieliski nopelnītu, jo darbs, kas būtu jāpatērē iekārtas nojaukšanai un aizvešanai, izmaksātu krietni vairāk, nekā varētu saņemt par nodotajiem metāllūžņiem. Balstoties uz manu negatīvo atzinumu, Godmanis nolēma projektu neatbalstīt. Par spīti tam, ka valdība viņu neatbalstīja, Cīrulim tomēr izdevās šos lūžņus dabūt līdz Latvijai, un man šķiet, ka tie kaut kur joprojām rūsē. Tur gaisā ir izkūpējis krietns žūksnis no latviešu emigrantu sūri, grūti krātās naudiņas.
Starp citu, U. Grava, kuru Diena tolaik nez kādēļ stādīja priekšā kā „vienu no ievērojamākajiem avīžniecības biznesmeņiem ASV», centās Latvijas avīžniekiem palīdzēt arī ar padomu.

Piemēram, viņa nelabvēlību izpelnījās Preses apvienība, kas laikrakstus aplaupot, jo iebāžot 15 procentus no avīzes vērtības savā kabatā. Pēc trimdas tautieša domām, šādai cūcībai nekavējoties jādara gals, tādēļ viņš pat izteica gatavību izstrādāt daudzpakāpju darbības programmu, kas avīzēm palīdzēšot tikt vaļā no Preses apvienības jūga. Tiesa, čiks vien no šīs programmas iznāca tāpat kā no U. Gravas vēlākās darbošanās Latvijas televīzijas ģenerāldirektora postenī, un Preses apvienības nesaskaņas ar presi turpinājās līdz pat brīdim, kad tā tika privatizēta un pārgāja norvēģu rokās, vienlaikus rodoties arī alternatīvām preses abonēšanas sistēmām.

Kamēr vieni meklēja drukāšanas mašīnas (starp citu, savu iespiešanas iekārtu iegādes procesi turpinās arī vēlākajos gados), tikmēr citi – ārzemju partnerus. 1991. gada jūnijā tobrīd vēl valdības un Augstākās padomes laikraksts Diena tā direktora Arvila Ašeradena personā noslēdza sadarbības līgumu ar Zviedrijas avīzi Expressen. Mazliet vēlāk Augstākā padome deva zaļo gaismu laikraksta pārveidošanai par akciju sabiedrību, kas ļautu piesaistīt arī ārzemju kapitālu. Vēl mazliet vēlāk – 1991. gada novembrī – jaunizveidotā akciju sabiedrība kopā ar zviedru laikrakstu Dagens Industri sāka izdot pirmo daudzmaz nopietno biznesa avīzi Dienas Bizness. Pirms tam gan pastāvēja arī kooperatīvu ēras izdevums Djelo, taču no mūsdienu viedokļa tas kā biznesa laikraksts liktos vairāk nekā smieklīgs. Visbeidzot, 1992. gada pavasarī parlaments bez īpašas apspriešanas sankcionē Dienas privatizāciju, ļaujot par mazliet vairāk nekā miljonu Latvijas rubļu izpirkt apgrozāmo līdzekļu daļu un iegūt tiesības izdot laikrakstus Diena, Dienas Bizness un LaBA.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka