Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
Diriģenta Karela Marka Šišona gadu lolotā ideja pārsteigt Latviju ar nebijuša vēriena koncertuzvedumu kļuva par realitāti mirklī, kad Metropolitēna operzvaigzne Andžela Brauna piekrita pirmoreiz uzstāties Eiropā, Rīgā ar vienu no savām izcilākajām lomām – Floriju Tosku.
26. un 28. aprīlī uz Lielās Ģildes skatuves kaisle un mīlestība iedzīvinās vienu no operas klasikas skaistākajiem stāstiem – Džakomo Pučini operu «Toska».
Līdzās Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim Karavadosi lomā Latvijas publika pirmo reizi redzēs Eiropā pieprasīto itāļu tenoru Valteru Borinu, Skarpijas lomā – mūsu pašu Samsons Izjumovs.
Itāliešu komponists Džākomo Pučīni (1858–1924) tiek pieskaitīts verisma pārstāvjiem (it. verismo – virziens literatūrā un mūzikā, kas atspoguļo notikumus reālistiskā gaisotnē, bez poēzijas vai izskaistinājumiem, bieži vien nežēlīgi, atturoties arī no autora subjektīvās attieksmes). Viņš pasaules operas repertuāru papildinājis ar vairākām klausītāju iemīļotām operām, kuras ir apbrīnas vērtas ar savām brīnišķīgajām melodijām un drāmas dziļumu. Starp tām ir tādas mūzikas pērles kā Bohēma, Madame Butterfly, Turandota un arī Toska (1900). Operu trīs cēlienos Džākomo Pučīni sacerējis ar Luidži Illikas (Luigi Illica) un Džuzepes Džakozas (Giuseppe Giacosa) libretu pēc Viktorjēna Sardū (Victorien Sardou) drāmas La Tosca motīviem. Tā kā stāsts ir par Romu, arī pirmizrāde notika Mūžīgajā pilsētā, un to apmeklēja daudzas tā laika slavenības – starp viņiem arī komponisti Pjetro Maskanji un Frančesko Čilea, kā arī Itālijas karaliene Margerita. Operai bija lieliski panākumi.
Tā vēsta par notikumiem Romā 1800. gadā. Slavenā dziedātāja Florija Toska ir iemīlējusies un ļoti greizsirdīga – viņas mīļotais ir gleznotājs Mario Kavaradosi, kurš saistīts ar dumpīgi noskaņotiem draugiem. Tādēļ viņš nonāk policijas priekšnieka Skarpijas gūstā. Skarpija sola atbrīvot Kavaradosi, pretī prasot mīlas nakti ar Tosku. Dziedātāja gan atbrīvošanas dokumentu saņem, bet Skarpija mirst no viņas rokas. Toska gan nezina, ka Skarpija tomēr licis nogalināt gleznotāju. Tā arī notiek, un Toska labprātīgi dodas nāvē.
Viena no daudzsološākajām Verdi soprāna balss īpašniecēm – tā ASV soprānu Andželu Braunu raksturo viens no vadošajiem opermākslu aprakstošajiem žurnāliem Opera News. Andželas Braunas balss ir apveltīta ar neparastu spēku un tembru.
Dziedātāja studijas uzsākusi Okvudas mūzikas koledžā Hantsvilā, Alabamas štatā, apgūstot dziedāšanu pie pedagoģes Džindžeras Bīzlijas (Ginger Beazley), pēc tam Indianas Universitātē pie Virdžīnijas Ceani (Virginia Zeani). 1997. gadā gūti pirmie starptautiskie panākumi – uzvara Metropolitēna operas rīkotajā starptautiskajā vokālistu konkursā un piedāvājumi no Filadelfijas, Sinsinati, Longailendas, Knoksvilas, Čatakvas un citiem ASV operteātriem, kā arī koncerti Kanādā, Jaunzēlandē un Dienvidāfrikas Republikā.
Īpaša dziedātājai bija 2003./2004. gada sezona, kad viņa pirmoreiz dziedāja Elizabeti Džuzepes Verdi operā Dons Karloss un Leonoru Trubadūrā. Īpašs notikums bija viņas debija Kārnegī zālē, kur viņa pārliecinoši dziedāja Kasandru Sergeja Taņejeva operā Agamemnons.
Dziedātājas debija Ņujorkas Metropolitēnā notika 2004. gada 29. oktobrī titullomā Džuzepes Verdi operā Aīda. Pēc izrādes laikraksts New York Times rakstīja: Beidzot mums IR Aīda!, tā raksturojot mākslinieces izcilo sniegumu šajā izrādē. Arī šobrīd Aīda ir viņas visvairāk atveidotais tēls uz pasaules operteātru skatuvēm.
2006./2007. gada koncertsezonā Andžela Brauna atveido Aīdu Floridas operā un Besu Džordža Gēršvina operā Porgijs un Besa Filadelfijas operā. Viņa gatavo Amēlijas lomu Džuzepes Verdi operas Masku balle iestudējumam Ņujorkas Metropolitēnā nākamajā sezonā.
Albany Records ierakstu kompānija laidusi klajā dziedones pirmo CD, kurā ģitāras un klavieru pavadījumā Andžela Brauna dzied spiričuelus.
Itāliešu tenors Valters Borins dzimis Moncā 1969. gadā. Dziedāšanu mācījies Milānā pie Vitorio Teranovas (Vittorio Terranova), vienlaikus studējot klavierspēli un kompozīciju Milānas Konservatorijā. 1998. gadā uzvarējis Feručo Taljavini jauno dziedoņu konkursā Grācā.
Kopš 1993. gada dzied vadošās tenora lomas Itālijas operteātros. Starp viņa nozīmīgākajiem sasniegumiem minama Rūdolfa loma Džākomo Pučīni operā Bohēma, Rudžēro Bezdelīgā, Pinkertons Madame Butterfly un Kavaradosi Toskā, Alfredo Džuzepes Verdi operā Traviata un Hercogs Rigoleto, Edgars Gaetāno Doniceti belkanto meistardarbā Lucia di Lammermoor, Hozē Žorža Bizē Karmenā. Piedalījies vokāli instrumentālu darbu atskaņojumos, tostarp Džuzepes Verdi Rekviēmā un Hektora Berlioza Kristus bērnībā.
Sadarbojies ar tādiem diriģentiem kā Pjerluidži Maestrini, Romano Gandolfi, Masimiliano Stefanelli, Bruno Kampanella, Kents Nagano u. c.
Baritons Samsons Izjumovs (1950) muzikālo izglītību ieguvis J. Mediņa Rīgas mūzikas koledžā un Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā profesora Gurija Antipova klasē (1974 – 1979). Latvijas Nacionālās operas solists kopš 1978. gada. Starptautisku konkursu laureāts (2. vieta Alfrēda Kalniņa starptautiskajā konkursā, 1975; 1. vieta Georga Otsa starptautiskajā vokālistu konkursā Tallinā, 1985). Sniedzis solokoncertu Maskavas konservatorijas zālē (1992), dziedājis Aļeko izrādē Amsterdamā un Parīzē, piedalījies operu Traviata un Dons Karloss iestudējumos Valērija Gergijeva vadībā Marijas teātrī Sanktpēterburgā, kā arī Marijas Stjuartes iestudējumā Jaunajā operā Maskavā. Festivālu Sarkanais laukums ielūdz Maskavā, Ielūdz Irina Arhipova, Bregencas festivāla dalībnieks. Lielās mūzikas balvas laureāts (1996), Aldara Starptautiskās Gada balvas laureāts (1997). Koncertējis Latvijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Polijā, Holandē, Austrijā, Itālijā, Šveicē, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Somijā u.c. Repertuārā solo partijas arī vokāli instrumentālajos darbos (Volfganga Amadeja Mocarta, Džuzepes Verdi, Gabriela Forē Rekviēmi, Johannesa Brāmsa Vācu rekviēms, Karla Orfa Carmina burana u. c.).
Karels Marks Šišons dzimis 1971. gadā Londonā. Viņš studējis Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā un Vīnes Mūzikas augstskolā. Laikā no 1995. līdz 1999. gadam strādājis ar Rumānijas Filharmonisko orķestri, Gibraltāra Filharmonisko biedrību un Londonas orķestri The European Sinfonietta, gūstot ļoti atzinīgu kritikas vērtējumu. No 1999. līdz 2001. gadam bijis Džuzepes Sinopoli asistents. 2001. un 2002. uzaicināts būt par Grīnas Vasaras festivāla diriģentu Ņujorkā. Karels Marks Šišons stājies arī pie Vīnes Filharmoniķu, Karaliskā Filharmoniskā orķestra, Halles Filharmoniskā orķestra, Ņujorkas Kamerorķestra, Ziemeļvācijas Filharmoniskā orķestra u. c. orķestru diriģenta pults.
Strādājis ar tādām operas zvaigznēm kā Hosē Karerass, Monserata Kavaljē, Dženifera Larmora, Jozefs Kalleja un Džeroms Hainss.
Kopš 2006./2007. gada sezonas Karels Marks Šišons ir Grācas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents.
Koncertiestudējumā Toska piedalīsies arī Krišjānis Norvelis (Sakristans), Armands Siliņš (Andželoti), Viesturs Jansons (Spoleta), Rihards Mačanovskis (Cietumsargs), Jānis Misiņš (Šarone), Oskars Libers (Ganiņš), Latvijas Nacionālās operas koris.