Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9072960t1h827e.jpg)
Ja apjuki, ieraugot šo virsrakstu, tev būs vien jālasa tālāk. Un arī tad tu, visticamāk, uzzināsi tikai daļu no patiesības par emo jeb īmō, kā sevi sauc cilvēki, kuri pieder vienam no šobrīd Latvijā un pasaulē aktuālākajiem mūzikas dzīvesstiliem.
Anekdote iz dzīves. Stāv divas meitenes un par kaut ko aktīvi sarunājas. Blakus stāv vēl viena meitene, kura klusē un klausās. Te viena no pirmajām divām paskatās uz trešo un izmet: «Eu, tu esi īmō?» Tai pašā laikā kādā Latvijas portālā, meklētājā ierakstot vārdu «emo», izlec ap 2600 jauniešu profilu, kuros ierakstīts šis vārds. Tieši tik divējāds ir šis mūzikas/dzīves stils. No vienas puses, gandrīz vai lamuvārds. No otras puses, vārds, ar kuru sevi apzināti cenšas asociēt tūkstošiem jauniešu Latvijā un pasaulē. Un tad, kā apgalvo zinātāji, ir vesela rinda lietu, kas jāveic, lai pievienotos emo piekritējiem jeb emocionāli noskaņotajiem jauniešiem, kuri lasa dzeju un sacer skumjas balādes. Pirmkārt, jāmaina sava garderobe, t. i., jāsāk valkāt apspīlētas bikses, kedas, matu stīpiņa un kantainas brilles melnos rāmjos, jāizdur pīrsings lūpā un jāuztaisa melna matu rota, saukta arī par pačku. Otrkārt, jāiemanās bildēt pašam sevi, paceļot virs galvas fotoaparātu un sataisot skābu seju. Ak, protams, neaizmirstot pārlikt pāri sejai obligāto matu šķipsnu. Treškārt, jāapmetas uz dzīvi tumšākajā istabas stūrī un jāraud vismaz 14 stundu diennaktī. Kā pati redzi, jo vairāk priekšnoteikumu, jo muļķīgāki tie kļūst. «4TEENgirl» noskaidro, kā tas viss sākās un kāpēc emo kustība ir apvīta ar tik daudziem mītiem un melna acu zīmuļa kārtām.
Dzimšanas dienu svin Amerikā
Vārds «emo» ir saīsinājums no mūzikas žanra nosaukuma: emotionaly driven hardcore punk jeb emotional hardcore. Tas ir cita mūzikas žanra — indie rock — apakšžanrs. Lai nemocītu tevi ar pārāk daudz svešvārdiem angļu valodā, sāksim ar emo dzimšanas dienu. Tā ir pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Vašingtonā, ASV. Agrīno emo pārstāvēja tādas grupas kā «Rites of Spring» un «Embrace», kas muzicēja diezgan pancīgā stilā. Tas nozīmēja dinamisku skaņas maiņu (no ļoti skaļas uz knapi dzirdamu) un pēkšņus solista kliedzienus un vaidus dziesmas vidū. Laika gaitā dažas grupas ķērās pie eksperimentēšanas, un rezultātā dziesmās tika iepludinātas sarežģītas, bet labi nostrādātas ģitāras partijas. Šādā formā emo pamazām izplatījās ārpus Vašingtonas, un to pārņēma arvien vairāk tā saucamo panku grupu. 90. gadu sākumā aizsākās jauns melodiskā panka grupu karagājiens, kas laika gaitā ieguva arvien jaunas nianses.
Lūdzu, mēs negribam būt emo!
Jau 90. gadu beigās emo kļuva par tādu kā stila un kulta lietu. Atlika tikai 1998. gadā žurnālam «Teen People» paziņot, ka emo ir mūzikas stils nr. 1, lai viss sagrieztos ar kājām gaisā. Sabiedrība arvien biežāk emo birku piekāra grupām, kuras nemaz nevēlējās piederēt šim žanram («Jimmy Eat World», «The Get Up Kids» un «The Promise Ring»). Un, tiklīdz piedzima jaunas apvienības, kuru muzicēšanas stils līdzinājās agrākajam emo, arī tās tika iemestas tajā pašā mūzikas žanra atvilktnē.
Laikam ejot, emo stils vēl vairāk attālinājās no tā sākotnējā rakstura, tādējādi no mūzikas žanra kļūstot par apakšžanru un/vai subkultūras paveidu. Svarīgāks par mūziku kļuva pašu mūziķu izskats, kas vienlaikus ļāva rasties arvien vairāk stereotipiem par emo būtību. Dzima pat īpašs ģērbšanās kodekss, kuru ievēro visas mūsdienu blices, kas labprātīgi (vai tādēļ, ka tā lēmis grupas producents un menedžeris, sak, pārdosiet vairāk plašu) piekritušas saukties par emo grupām: šauri, novalkāti T krekli, izbalējuši džinsi, piķa melni krekli, kedas, ap acīm apvilktas tumšas līnijas utt. Ko, bet kā tad ar mūziku? Atklāti sakot, švaki. Aizgāja pat tiktāl, ka divas dažādas grupas, kuru muzicēšanas stils nebūt nav vienāds, tika piesauktas — līdz ar vārdu emo — tikai tāpēc, ka abas ģērbjas pēc viena un tā paša parauga. Beigu beigās notika tas, kas nenovēršami notiek ar jebkuru augsto mākslu, — emo kļuva par parastu modes kliedzienu, kam sāka sekot katrs, kuram nebija slinkums. Vēl vairāk — tas kļuva arī par veidu, kā nopelnīt uz satrakojušos jauniešu rēķina. Mūsdienās to īpaši redzami izmanto mūzikas biznesa darboņi Lielbritānijā, kur vai ik mēnesi mūzikas fabrika izspļauj pa jaunai zēnu grupai, kas sevi klasificē kā emo pārstāvjus.
Par robotiem un citiem emocionālajiem
Minēto iemeslu dēļ mūsdienās jēdziens emo kļuvis tik plašs, ka ir neiespējami raksturot un precīzi izšķirt, kas tad emo īsti ir un kas — nav. To, cik absurdi ir strīdi un cīniņi starp īstajiem un neīstajiem emo piekritējiem, pierāda kāda intervija. 2003. gadā Gijam Pikjoto (Guy Picciotto) no grupas «Fugazi» (viena no agrīnajiem emo stila pārstāvjiem) tika jautāts, kā viņš jūtas kā emo žanra radītājs. Uz to mūziķis atbildēja: «Es nezinu, kāpēc man piedēvē šos laurus. Es pat nekad neesmu atzinis emo kā mūzikas žanru. Toties zinu, ka ikviena grupa, kas tiek pie emo birkas, to ienīst un mēģina no tās tikt vaļā. Ja man jāsaka godīgi, man liekas, ka visas grupas, kurās esmu spēlējis līdz šim, bija pankroka apvienības. Iemesls, kādēļ šo grupu dalīšanu emo un ne-emo uzskatu par stulbu, ir tas, ka arī grupas pirms manis spēlēja emocionālu mūziku. Viņi taču nebija roboti vai kas tamlīdzīgs, vai ne?!» Kur vēl labāk — mūziķis, kuru uzskata par emo kustības dibinātāju, noliedz, ka šāds žanrs vispār jebkad ir pastāvējis... Turpmākajos gados emo stila un piekritēju izsmiešana tikai turpinājās un nav beigusies vēl šobaltdien. Ko no tā visa tu vari secināt? Tikai to, ka šis stils — tāpat kā savulaik panks vai reps — ar laiku atkāpsies jauna modes kliedziena priekšā. Kad tas notiks? Visticamāk, tad, kad no interneta sarunu programmas «Skype» nozudīs profila tēls ar piķa melnajiem matiem un vienu šķipsnu, nodevīgi pārmestu pāri labajai acij.
Ko nozīmē būt emo?
Atbild jaunieši, kuri sevi pieskaita šim mūsdienu kultūras novirzienam.
Karīna (18): «Jau kopš 14 gadu vecuma aktīvi staigāju pa nekomerciālajiem pasākumiem (pārsvarā tie norisinās klubā «Depo») un kā aktīva vērotāja esmu pamatīgā šokā par to, kas tagad notiek Latvijā. Agrāk nekā tāda nebija, bet tagad tīņi uzvedas kā aptrakuši. Vecrīga pilna mazu puisīšu un meitenīšu, tā dēvēto pokemonu, kuri, uzstūķējuši kājās apspīlētas bikšeles, staigā ar piecu dienu nemazgātiem matiem un raugās uz cilvēkiem ar puslauztu skatienu. Vienreiz piegāju pie vienas 13 vai 14 gadu vecas meitenes un pajautāju, ko viņa saprot ar vārdu «emo». Viņa atbildēja, ka vajagot apkrāsot somu ar melnu marķieri. Tas esot stilīgi, es neko nesaprotot. Manuprāt, tīņiem nav ne mazākās sajēgas par emo būtību. Viņiem šis vārds asociējas vienīgi ar apģērbu, nevis dziļāku tā būtību. Uzskatu, ka šis jēdziens ir pamatīgi noniecināts, tajā vairs neiedziļinās un to uztver virspusēji — tikai vizuāli. Visam pamatā ir jābūt mūzikai, nevis tukšai pozēšanai. Lasīju reiz rakstu, kurā kāds jaunietis jautā, kā viņš varot kļūt par emo? Ha, par emo nevar kļūt. Tam jābūt iekšā sirdī. Tā ir dzeja un patiesi skaista mūzika, nevis rozā matu stīpiņa un melna matu šķipsna pāri labajai acij.»
Mārcis (17): «Aptuveni divus gadus nostaigāju melnās, pašaurās biksēs, arī mati man vienmēr ir bijuši melni. Klausījos somus «Deep Insight». Bet tad pārstāju, jo man vienkārši apnika tā emo padarīšana. Apģērbu esmu mainījis pret citu, tomēr tas nav mainījis manu muzikālo gaumi — joprojām klausos emocore un arī instrumentālo post emo, kurā reti tiek izmantots vokāls. Manuprāt, pašlaik tendence ģērbties kā jūtīgajiem bērniem, tas ir emo, ir aktuāla cilvēkiem, vecumā no 12 līdz 16 gadiem, kaut gan ir manīti arī vecāki jaunieši, kuri skrien pakaļ modei. Mēdz teikt — kāds pieprasījums, tāds piedāvājums. Arī pasaules mūzikas aprindās visi ir sajutuši, ka ar emo var nopelnīt, un štancē vienu grupu aiz otras. Ar puišiem, kuriem ir smuki augumi un līdz detaļām nostrādāts izskats. Tad nu mazās meitenītes ģībst, skatoties uz tādām grupām kā «Panic! At The Disco», «Lostprophets», «My Chemical Romance» u. c.
Savukārt par to vēnu griešanu — nu, tas viennozīmīgi ir stereotips. Neesmu sastapis nevienu emo (kaut gan šaubos, vai Latvijā vispār ir daudz patiesu emo), kurš to darītu. Vēnas griež tikai nelīdzsvaroti cilvēki. Domāju, tas ir tikai kārtējais izdomājums, ar kuru ļauni paņirgāties par emo piekritēju bariņiem.»
Ilvija: «Zinu, ka emo piedēvē visu ko, bet tas, ka šī stila pārstāvjiem ir jāgriež rokās, ir pilnīgas muļķības! Man riebjas, ka daži kadri sāk griezt rokās, jo tā it kā dara citi un tā jādara visiem emo piekritējiem. Kādas muļķības! Un tad vēl iet un lielās citiem ar savām rētām, sauc sevi par emo un tādējādi sabojā visu priekšstatu par šo stilu!»
Valters: «Tas gan ir atkarīgs no cilvēka, bet neviens gluži nerāda uz mani ar pirkstu un nesmejas. Emo ir modē, lai gan neviens tā īsti nezina, ko tas nozīmē. Mani visvairāk smīdina tas, ka cilvēki domā, ka emo — tas ir cilvēks ar pāris pīrsingiem, kurš staigā melnās drēbēs, fotografē pats sevi ar virs galvas paceltu fotoaparātu un lietus laikā raud. Tas ir tāds absurds!»
Nils (18): «Es neesmu homoseksuāls, ko gan tik bieži piedēvē emo puišiem, kuri staigā šaurās biksēs un mazliet sievišķīgā krekliņā. Man vienkārši patīk šis stils — ar to es kaut kādā veidā pietuvojos šim mūzikas novirzienam. Nekad neesmu uzskatījis, ka, ja man mugurā būtu rūtainas bikses un adīta cepure, es nevarētu sevi saukt par emo pārstāvi. Svarīgākais jau nav apģērbs, ko lielākā daļa tā vēlas izcelt. Mani kaitina tipi, kuri, mani ieraugot skolas gaitenī, sāk mētāties ar muļķīgām piezīmēm: «Hei, re, ku’ emo puika, vai tad atkal ejam uz tualeti griezt vēnas? Vai tad atkal dzīve apnikusi?» Lielākie bļāvēji ir jaunieši, kuri neiedziļinās šī stila būtībā un prot tikai visu nolikt.»
Marija: «Zinu, ka daudziem nepatīku, jo atšķiros no pārējiem. Savukārt citi emo pret mani ir mīļi. Dažreiz mani mēdz iekaustīt reperi vai tā sauktie urlas. Mani pagrūsta, apsaukā, bet es nevienam nesūdzos. Saku, ka viss ir OK, bet tā nav.»
Ramona: «Ir cilvēki, kuri saprot un novērtē šo stilu, bet ir tādi, kuri pret to izturas nicinoši. Nedzīvoju Rīgā, bet gan laukos. Te dzīve ir savādāka. Bet, kad aizbraucu uz Rīgu pie māsas, dažreiz var norauties tikai tādēļ, ka man ir cits stils — emo. Jā, protams, daudziem šis stils šķiet dīvains vai varbūt pat amizants, bet kādēļ nepamēģināt ko jaunu un interesantu? Jāizbauda jaunība, kamēr tā vēl ir.»
Elīna: «Cilvēku attieksme pret mani ir dažāda. Ir tādi, kuriem es patīku, un mēs tusējam kopā, bet ir arī tādi, kuri mani uzskata par kaut kādu pokEMOnu. Domāju, ka šajā pasaulē tādi cilvēki kā es nemaz nevar justies droši, jo ik brīdi tevi var sākt apsaukāt un pat fiziski ievainot. Man ir draugi gan no emo, gan goti un metālisti.»
Melni, jo neiet dušā (ielu aptauja)
Mēs devāmies ielās, lai noskaidrotu, vai jaunieši maz zina, kas īsti ir emo. Atbildes kārtējo reiz apliecina, ka šis stils apaudzis ar daudziem mītiem un pretrunām.
Māris (18): «Īsto definīciju nezinu, bet pēdējā laikā esmu daudz par to dzirdējis. Tā ir kļuvusi par modes lietu. Tas ir stulbi, jo nu jau saradies pārāk daudz tādu cilvēku. Es neatbalstu šā stila pārstāvjus, jo šķiet, ka viņi neko nedara.»
Toms (18): «Nezinu gan, kas tie tādi ir. Varbūt melni briesmoņi ar ragiem? Noteikti mājās neiet dušā, tāpēc ir melni.»
Dairis (17): «Melni, gari mati, caurumi uz sejas — tie ir emo. Nepatīk ne viņu ģērbšanās stils, ne arī mati. Viņi noteikti mājās piekopj savu — uguns — kultu. Un pielūdz ko līdzīgu sātanam.»
Sabīne (13): «Man klasē ir viena emo meitene. Tie ir ļoti emocionāli cilvēki un bieži visu pārprot, kā arī dažreiz raud. Viņa ir laba meitene, bet citi skolā rāda uz viņu ar pirkstiem Man patīk, kā viņi izskatās, bet liekas — viņi ir pat pārāk emocionāli.»
Eva (12): «Viņi ir ļoti emocionāli cilvēki. Pati dažus pazīstu — viņi jauki izturas un ir forši, bet ir tādi, kas dursta sevi. Man viņi patīk, bet pati negribētu būt emo, labāk patīk pašai savs stils.»
Līga (18): «Viņi klausās atšķirīgu mūziku un grib būt savādāki nekā citi, bet rokas gan negriež. Durstās tikai narkomāni. Emo man ir vienaldzīgi. Viņi parasti tusē paši savā barā un netraucē pārējos.»
Kristīne (12): «Emo patīk melnā krāsa un melnais stils. Pati dažus pazīstu. Viņi grib būt citādāki, bet nebūt nav ļoti emocionāli — drīzāk gan izturīgi. Es gan labāk draudzējos ar parastajiem cilvēkiem, ne ar emo.»