Mūžīgais lielo pārmaiņu laiks medijos. 1. daļa
Deviņdesmito gadu otrajā pusē Latvijā sāk veidoties (un nepārtraukti mainīties) pašiem savas nelielas mediju impērijiņas – protams, atbilstošas vietējiem apstākļiem, iespējām un arī mentalitātei.
24. sērija.TV jaundzimušie…
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Deviņdesmito gadu sākums bija zelta laikmets mazajām televīzijas kompānijām, kas, pateicoties caurumiem likumdošanā, varēja uz nebēdu rādīt pirātiskā ceļā iegūtas Holivudas filmas, nevienam neko par to nemaksājot. 1992. gada nogalē gan toreizējā TV jautājumu risinātāja – Latvijas Radio un televīzijas padome sarosījās un paģērēja, lai televīzijas kanāli iesniegtu dokumentus, kas apliecina to tiesībās rādīt attiecīgās filmas, taču divi lielākie šāda tipa kanāli sākumā diezgan ekstravagantā formā padomi pasūtīja pāris mājas tālāk.
Tā Dmitrija Počerpailo vadītā KS Video paziņoja, ka visi papīri par filmu ieguvi, izmaksām un raidīšanas tiesībām esot komercnoslēpums, savukārt Vasilija Giļtaičuka vadītā IGE TV iesniedza dokumentus, kas apliecināja, ka tai ir tiesības demonstrēt Paragvajas, Čīles un citu Dienvidamerikas reģionu filmas. Savukārt vēl citi kanāli paskaidroja, ka licences esot pirkuši no lielajām Maskavas kompānijām, kas gan izklausījās diezgan apšaubāmi, jo arī Krievija tolaik nebija draugos ar autortiesībām.
Turklāt pāris gados kopš deviņdesmito gadu sākuma privāto televīzijas kompāniju – it īpaši pieskaitot reģionus – bija kļuvis nevis daudz, bet ārkārtīgi daudz. Ap 1993. gadu Latvijas Radio un televīzijas padome rakstnieka Zigmunda Skujiņa vadībā gan bija izstrādājusi koncepciju, no kuras izrietēja, ka visi kanāli ir rūpīgi sadalīti – katrs ar savu misiju un saturu. Taču, kad Z. Skujiņam publiski tika jautāts, cik īsti televīziju raida Latvijā, TV padomes vadītājs uz šo jautājumu nespēja atbildēt un to arī mulsi atzina.
Visbiežāk tika runāts par «vairākiem desmitiem» TV kompāniju, bet kā gan to varēja precīzi zināt, ja, piemēram, 1993. gada janvārī nereģistrēts televīzijas raidītājs tika atrasts pat… Preiļos, Rēzeknes ielas 30. nama 10. dzīvoklī. Katrā ziņā skaidrs, ka lielākās pēc auditorijas labu brīdi bija 1992. gada maijā darbu sākusī IGE TV, kura, starp citu, pirmā no vietējām privātkompānijām atnesa Latvijas iedzīvotājiem seriālu prieku (sākumā bija Vienīgi tu, pēc tam – Senjorita), un tā paša gada vasarā raidīt sākusī KS Video.
Pieprasījums pēc seriāliem tolaik bija tik liels, ka populārāko ziepju operu rādīšanas laikā ielas parasti bija kā izmirušas. Brīžam seriālu mānija noveda pat līdz traģikomiskām situācijām: tā Strenčos laikā, kamēr visi iedzīvotāji aizrautīgi skatījās tā laika topa seriālu Bagātie arī raud, aizdegās šķūnīši, un kārtējā sērija nebija vēl galā, kad liesmas pārmetās arī uz pamatskolas ēku. Rezultāts – kad beidzot ļaudis atrāvās no bagāto ciešanām, tad skola jau dega pilnās liesmās un nebija glābjama.
1994. gada pavasarī tika noskaidrots, ka no komerctelevīzijām visvairāk skatītāju (37%) iecienījuši KS Video, ar 22% sekoja Laine, ar 19% – IGE TV, tikpat daudz bija IK Baltika, Prizmai Prim bija 8%, bet SPS – nožēlojams 1 procentiņš; un vēl jau bija gan Kanāls 4, kas specializējās maksas intervijās ar kompāniju vadītājiem un pārstāvjiem, gan citi mazie zilo ekrānu brīnumi. Neizklausījās jau slikti, taču jāņem vērā, ka visas komerctelevīzijas bija satupinātas 7. kanālā, ko kopumā skatījās tikai 10% visas Latvijas skatītāju, kamēr Ostankinas TV – 48%, Latvijas TV 1. programmu – 21%, LTV 2 – 8%, bet Krievijas TV – 6% skatītāju.
«Šīs abas komerctelevīzijas varētu noderēt secinājumiem par krievu tautības auditorijas vitalitāti un pārliecinošu iekapsulēšanos pasaulītē, kura uz Latvijas dzīvi īpaši neattiecas. Gluži tāpat kā uz krievvalodīgo dzīvi neattiecas Latvijas TV veidotie raidījumi,» – tā par KS Video un IGE saturu tolaik publiski izteicās kinokritiķe Dita Rietuma.
Savukārt televīzijas"latviskā puse» uz daļu tirgus pieteica 1991. gada beigās, parādoties neatkarīgajam TV kanālam NTV–5, par kura ģenerāldirektori tika iecelta bijusī Rīgas Kinostudijas filmu direktore Margarita Gulmane. NTV–5, kura oficiāli sāka raidīt 1992. gada 4. maijā un iegājusi vēsturē ar ieteikumu «Palieciet kopā ar mums!», mēģināja konkurēt ar valsts televīziju ziņu raidījumu nišā, un tieši te popularitāti guva tādas vēlāk pazīstamas televīzijas «sejas» kā Kārlis Streips, Baiba Strautmane un Ilva Liepiņa.
Problēmas gan kā «latviešiem», tā «krieviem» bija vienas un tās pašas – nepietiekami finanšu līdzekļi, veca un nepiemērota tehnika (lielākā daļa komerctelevīziju tā arī paliek nekvalitatīvajā VHS formātā), neērts un nepietiekams raidlaiks un auditorija. 1994. gada vasarā gudrinieki pat bija aprēķinājuši, ka TV bizness sākot atmaksāties no septiņu miljonu cilvēku auditorijas; vēlākajos gados tā gluži neizrādījās, taču vienalga visnotaļ pamatots bija skumjais kāda preses izdevuma slēdziens 1993. gadā:
«Ietekmīgākās komerctelevīzijas nu savietotas vienuviet – 7. valsts kanālā, jo pašlaik ir gandrīz neiespējami iegādāties savus raidītājus un kļūt pilnīgi neatkarīgiem no valsts monopola. Nākas lūgt atļaujas, pierādīt savus «labos nodomus», iziet cauri virknei institūciju, lai iegūtu iespēju iziet ēterā. Un pēc tā visa komerctelevīzijām tiek piedāvāts kanāls ar vismazāko jaudu. Tās strādā 7. kanālā, kuru redz tikai 60–70 kilometru rādiusā ap Rīgu. Bet Latvijas TV I kanāls, kurš aptver 98% iedzīvotāju, patlaban ir noslogots minimāli. Gan dienas, gan nakts stundās to varētu izīrēt komerctelevīzijām, lai tās redz un vērtē arī ārpus Rīgas.«
Varētu gan – bet nekā nebija; tieši deviņdesmito gadu sākumā Latvijā ir grūti atrast neprognozējamāku iestādi kā Radio un televīzijas padomi, kura bez mazākajām pārdomām rīkojas ar raidlaikiem un faktiski mazo raidkompāniju likteni, kā vien ienāk prātā. Tiesa, arī komerctelevīzijas savā darbībā reāli pārkāpj veselu baru likumdošanas aktu, taču padome tās faktiski pārspēj, savas kompetences sfērā bez vilcināšanās izrīkojoties, kā vien ienāk prātā. (Un, neraugoties uz to, visus deviņdesmitos gadus ik pa brīdim publiski pavīd domas, ka patiesībā uzraudzīt vajadzētu arī drukātos medijus.)
Piemēram, 1994. gadā Z. Skujiņa vadītais «orgāns» pēkšņi izlemj, ka tolaik vispopulārākā Ostankinas TV tiek pārcelta uz tā saukto 3. raidīšanas tīklu, savukārt 2. tīklā pie raidlaika tiek tā paša gada pavasarī Māra Ozoliņa un Andreja Ēķa dibinātais «redzamais radio» Picca TV un skandināvu Kinnevik; šajā pašā gadā ar padomi saķeras arī Picca TV, kurai tāpat pēkšņi tiek «likts priekšā» pabīdīties par labu valsts televīzijas vajadzībām, kaut visi līgumi ir kārtībā un nekas nav pārkāpts.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpmāk vēl...