C 3.12.2020.

24. sērija. … un TV nelaiķi

FOTO: No arhīva

Mūžīgais lielo pārmaiņu laiks medijos. 2. daļa.

Protams, šādos apstākļos nav nekas brīnumains, ka strauji dzimstošās privātās televīzijas tikpat strauji arī mirst. NTV–5 ievērojamās finanšu grūtībās ir nonākusi jau 1993. gada vasarā, kad tai Zemes bankai jāatdod 3,7 miljoni Latvijas rubļu, savukārt pēc raidkompānijas lielākā īpašnieka – baņķiera Voldemāra Selgas nošaušanas 1994. gada martā NTV–5 sašūpojas jau pavisam nopietni, pašķīst arī tās darbinieki – piemēram, ziņu departamenta vadītājs K. Streips aizmūk uz Jāņa Rušenieka jauno kanālu RBS TV.

Tas sāk darbu 1994. gada oktobrī, taču tāpat izrādās nolemts neveiksmei – lai redzētu to krāsainu, televizoros jābūt tolaik vēl nebūt ne tik izplatītajam PAL blokam, turklāt tiem jāatrodas 70 kilometru rādiusā ap Rīgu. Pamatīga bankā Olimpija ņemta G–24 kredīta spiestās RBS TV ziņas pārstāj raidīt jau 1995. gada aprīlī, taču pati televīzija agonē vēl vairākus mēnešus un galīgi izdziest tikai tā paša gada oktobrī. Tikpat bēdīgā stāvoklī ir arī NTV–5, taču tai izrādās savs vērtīgākais kapitāls – stabils un grūti atņemams raidlaiks, kas prasmīgās rokās var būt pat ļoti noderīgs.

1994. gada decembrī divdesmit Saeimas deputāti pat paraksta kopēju vēstuli Ministru prezidentam Mārim Gailim, paužot bažas par «vienu un to pašu personu politisko un finansiālo ietekmi vairākās raidorganizācijās», un runa acīmredzami ir par NTV–5 un Picca TV, aiz kurām šajā brīdī jau skaidri saskatāms gan A. Ēķis, gan bijušais „labvakarietis” Edvīns Inkēns un neveiksmīgais NTV–5 līdzīpašnieks Jānis Leja (visi trīs vēlāk, izdevīgi pārdodot savas akcijas, vienā mirklī kļūst par miljonāriem). Taču nekā nelikumīga šādā ietekmē nav, un 1996. gada sākumā abu raidkompāniju faktiskā apvienošanās ir notikusi, izveidojoties Latvijas Neatkarīgajai televīzijai jeb LNT.

Vēl 1994. gadā nākamajai piecgadei televīzijas jomā tiek zīmēta šāda gana ideālistiska prognoze: «Latvijā būs viens valsts TV kanāls, kas raidīs ziņas, izglītojošus raidījumus. Noteikti kāds Krievijas kanāls – pieņemsim, Ostankina. Viens angliski orientēts kanāls, kuram reāli vistuvāk ir tikuši Baltcom. Acīmredzot būs tā kanālu grupa, ko pārstāv IGE un KS – krieviskais kanāls un otrs – latviskais komerckanāls, kas varētu izveidoties uz NTV–5, Kanāla 4, Picca TV, Baltcom bāzes.»

Taču prognozētāji nav ņēmuši vērā faktoru, kas joprojām saucas – Radio un TV padome. Izlēmusi izmest Ostankinas TV no valsts apraides tīkla (lai par to rūpējoties kabeļtelevīzijas kanāli), tā izsludina konkursu par tiešām pilnvērtīgo un gardo kumosu – tiesībām raidīt televīzijas 3. tīklā Ostankinas TV vietā. Trīs pretendenti ir LNT, TV 3, kas pieder skandināvu Kinnevik, un Kanāls 2, kura faktiskie īpašnieki ir norvēģi. Uzvar LNT, un likumsakarīgs ir kā bez licences palikušās TV 3 paziņojums, ka tā beidz raidīt un aiziet no Latvijas, tā visu mazo komerctelevīziju diezgan straujais gals.

1997. gada sākumā LNT jau ir kļuvusi par populārāko TV kanālu, apsteidzot Latvijas Televīzijas 1. programmu, un nākamie astoņi gadi ir salīdzinoši daudz mierīgāki: kad beidzot tiek izdomāts, ka vēl viena komerctelevīzija Latvijas ekonomiku nesagraus, tirgū atgriežas TV 3 un savu mazo tirgus daļiņu paņem arī ar LNT aizvien grūtāk nojaušamajiem īstajiem īpašniekiem – to vidū tiek nosaukts pat globālais magnāts Rūperts Mērdoks – it kā saistītā TV Rīga; savukārt, kad Latvija beidzot izstrādā likumu par autortiesībām (ne bez sistēmas sakārtošanā ieinteresēto amerikāņu juristu palīdzības) un pievienojas Bernes starptautiskajai autortiesību konvencijai, ātri vien beidzas arī publiskā TV pirātisma svētki.

Rezultātā par būtiskākajām publiskajām kolīzijām parūpējas vien valsts televīzija, kura atrodas nepārtrauktā vadības nomaiņas, finanšu un programmas krīzes, kā arī darbinieku nesaskaņu un politiskās ietekmēšanas procesā. LTV ģenerāldirektora postenī paspēj pabūt gan Olafs Pulks un Rolands Tjarve, gan Uldis Grava un Jānis Holšteins; ilgus mēnešus turpinās kašķis par tiesībām drukāt televīzijas programmu, un regulāri skandāli piemeklē arī TV uzraudzītājus – Nacionālo radio un televīzijas padomi, kura roku rokā ar politiķiem tā arī nespēj atrisināt būtiskāko valsts televīzijas problēmu – vai to finansēt no abonentmaksas, valsts budžeta vai vēl kādiem citiem līdzekļiem.

Salīdzinoši mierīgi attīstības un tirgus sadales procesi rit arī radio sfērā: šeit ražošanas izmaksas ir krietni mazākas, un līdz ar to mazāk ir arī skaļu bankrotu un konfliktu. 1991. gada vidū darbību uzsāk neatkarīgā Stacija AA, kuras programmu direktors ir vēlākais sabiedrisko attiecību speciālists Māris Mednis, 1993. gadā darbu sāk Zigmāra Liepiņa Radio SWH, kura atklāšana īpaši pamanāma ar tiem laikiem izcilo notikumu – Dr. Alban koncertu, bet šā paša gada beigās darbu sāk Radio Skonto, kas uzreiz paziņo – pamata ienākumi būs no reklāmām.
Laiku pa laikam kāda no raidstacijām gan klusi aiziet viņsaulē, un it īpaši pazīstama ar regulārām problēmām kļūst raidstacija Super FM, bet vietā nāk citas. Savukārt par vienīgo skaļo krahu jau atkal parūpējas Nacionālā radio un TV padome – kad 2002. gadā tā dažādu likumpārkāpumu dēļ neatjauno Krievu radio Rīga, gandrīz vai ar nabaga tarbu pār plecu pasaulē ir spiests aiziet laikraksta Biznes&Baltija ilggadējais boss Vladimirs Gurovs, kura vadītajai mediju «impērijiņai» šis radio ir bijis vienīgā kārtīgā naudas govs.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka