C 3.12.2020.

24. sērija. Lielo pārmaiņu laiks presē

FOTO: No arhīva

Mūžīgais lielo pārmaiņu laiks. 3. daļa

Cita lieta – drukātie mediji: pie savu laikrakstu un žurnālu veidošanas ar visdažādākajiem motīviem – no politiskās un ekonomiskās ietekmes iegūšanas līdz vienkāršai salīdzinoši nelielas naudiņas atvēlēšanai savdabīgai izklaidei – kopš deviņdesmito gadu sākuma ķeras gan pazīstamākie ekonomiskie un finanšu grupējumi, gan atsevišķi uzņēmēji, gan vienkārši entuziastu grupiņas. Rezultātā jaundzimušo ir daudzi desmiti, savukārt izdzīvojušie skaitāmi uz dažu roku pirkstiem.

Neveiksmes ar apbrīnojamu regularitāti piemeklē pat citās jomās ļoti veiksmīgu ekonomisko milžu preses projektus. Līdz ar 1995. gada banku krīzi gals pienāk Igora Petrova Bonus impērijas sastāvdaļas Bonus Prese izdevumiem Nedēļa Tev un krievvalodīgajam biznesa laikrakstam Express. Latvijas Jaunatnei pārveidojoties par laikrakstu Labrīt, avīzes finansēšanā piedalās vesela virkne biznesa smagsvaru, bet nelīdz ne tie, ne Bankā Baltija aizņemtais miljons latu, – 1995. gada vasarā Labrīt uz brīdi pārstāj iznākt, tad «lokomotīves» lomu uz brīdi uzņemas pazīstamais uzņēmējs Raimonds Gerkens.

Taču izrādās, ka šī lokomotīve nekāda lāga vilcēja nav – un 1995. gada jūnija beigās, iznācis tikai pusotru gadu, Labrīt tiek likvidēts un pievienots Neatkarīgajai Cīņai, kas sāk saukties par Neatkarīgo Rīta Avīzi. Un neko labāk neiet arī Mihaila Uļmana Mono grupai, kas 1997. gada rudenī ne īsti saprotamu iemeslu dēļ sadomā iemēģināt darbību preses jomā un startē ar laikrakstu Jaunā avīze, kura galvenais redaktors ir publicists Viktors Avotiņš, redaktors – kādreizējais Dienas galvenais redaktors V. Daugmalis, bet moto – «Par dzīvi, darbu un valsti». Taču beigas jau atkal ir skumjas – sākumā samazinājusi apjomu, pēc tam pamēģinājusi pāriet uz nedēļas izdevuma formātu, arī Jaunā Avīze beidzot 2004. gadā pārtrauc darbību.

Turklāt neveiksmes cieš ne jau tikai uzņēmējdarbības dūži, kuriem ienācis prātā, ka tikpat labi kā citās jomās viņiem varētu klāties arī preses biznesā, – nē, arī «profesionāļiem» neiet viegli. Tā Dienas koncerns gan veiksmīgi uzpērk reģionālos preses izdevumus, toties citi projektu tam ilgus gadus beidzas neveiksmīgi – tiek slēgts gan Dienas krievvalodīgais izdevums un nedēļas laikraksts Nakts, gan žurnāls Xpiedzīvojumi un vakara avīze Spogulis, uz kuru tikušas liktas patiešām lielas cerības. Tāpat veiksmes ar neveiksmēm jaunajos projektos mijas arī lielākajai žurnālu izdevniecībai – preses biznesā miljonāru statusu sasniegušajiem Ivaram Zariņam un Santai Ančai piederošajam Žurnālam Santa: slēgt nākas gan krievvalodīgo Santu, gan nedēļas žurnālu Kas notiek?, gan pusaudžu žurnālu S.

Ko tad nu runāt par mazāka mēroga uzņēmējiem piederošiem izdevumiem: pie zināmākajiem «nelaiķiem» var pieminēt erotiskos žurnālus Melnā pantera un Laterna, krievvalodīgās avīzes Panorama Latvii, Večerņaja Riga, Respublika un Kommersant Baltic Daily, nedēļas laikrakstu Fokuss, leģendāro astoņdesmito gadu «gaismas nesēju» – avīzi Literatūra un Māksla, kas nomirst jau 1994. gada beigās, ikdienas laikrakstu Rīta Ziņas, žurnālus Zvaigzne, Liesma, Aija, Septiņi, Večerņaja Riga, Sievietes pasaule… Turklāt liela daļa bankrotu datējami ar 90. gadu pirmo pusi, kad preses izdevumu abonentu skaits ir būtiski, pat divas un vairāk reizes lielāks nekā desmit gadus vēlāk: tā, piemēram, Voldemāra Krustiņa vadītās Lauku Avīzes abonentu skaits 1993. gada vasarā ir 117 tūkstoši, Neatkarīgās Cīņas – 73 tūkstoši, Dienas – 63 tūkstoši…

Jau 90. gadu sākumā ir pilnīgi skaidrs, ka visiem preses izdevumiem nepietiks ne reklāmas ieņēmumu, ne lasītāju. Rezultāts – ne tikai superasa konkurence, bet arī viens publisks konflikts pēc otra, turklāt visdažādākajās kombinācijās. Jau 1993. gadā Diena ne pa jokam saķeras ar Radio SWH, bet vēl pirms šī konflikta laikrakstu pamet viss reportieru korpuss; īsā laikā fantastisku tirāžu sasniegušo un pēc tam pazaudējušo Vakara Ziņu kolektīvs ar galveno redaktoru Aini Saulīti priekšgalā tā paša gada rudenī paziņo par vienas dienas streiku (šis vēl ir laiks, kad kolektīvi kaut ko nosaka – pēc tam šāda tradīcija saglabājas tikai Latvijas Televīzijā); 1996. gada vidū sašķeļas laikraksts SM – vienā pusē ir nākamā laikraksta Čas galvenā redaktore Ksenija Zagorovska un Andrejs Voroncovs, uz kura sirdsapziņas daļēji jau ir bankrotējusī Bonus prese, otrā – Alla Petropavlovska.

Turklāt preses dzīvē aizvien lielāku lomu sāk spēlēt ekonomiski apsvērumi un argumenti. Kompānijas Pārdaugava vadītājs Vladimirs Ļeskovs piedraud – ja Diena viņam neatvainošoties, «mēs atstājam aiz sevis tiesības izveidot ekonomiski nelabvēlīgu režīmu jūsu avīzei"; savukārt, kad Neatkarīgā Cīņa paziņo par gatavību iegādāties (un vēlāk tik tiešām iegādājas) ēku Pils ielā 12, kur atrodas laikraksta Diena redakcija un ko Latio novērtējis par 270 tūkstošiem latu, šis laikraksts pilnā nopietnībā apgalvo, ka NC komercdirektora Mihaila Soifera izteiktā vēlme veikt ieguldījumus nekustamajā īpašumā «acīm redzami liecina vai nu par šī kunga visai aprobežoto tirgus konjunktūras izpratni, vai arī par mēģinājumu noslēpt savas rīcības patiesos iemeslus, kurus viņš patiesībā nemaz neslēpj"; visbeidzot, Vilis Krištopans publiski sāk runāt, ka nu gan viņš nopirkšot Dienu un tā atrisināšot visas savas nesaprašanās ar neiecietīgo avīzi.
Tikmēr katra avīze un izdevniecība savas finanšu problēmas risina pa savam – vieni ķeras pie ienesīgākām papildnodarbēm (piemēram, Diena sāk aktīvi tirgot vienreizējās lietošanas traukus un salvetes), citi meklē sponsorus un atbalstītājus, kā rezultātā rodas visdažādākās kombinācijas preses izdevumu simpātijām un naudas attiecībām ar finanšu grupām, partijām, politiķiem un oligarhiem: gan prese, gan radiostacijas un komerctelevīzijas vienlaikus mēģina gan izdzīvot un tāpēc vajadzības gadījumā izlīdzēt naudas devējiem, gan saglabāt vismaz neatkarības ilūziju. Turklāt runa ir ne jau tikai par naudas attiecībām, – bieži vien daudz lielāku lomu spēlē idejiskas simpātijas, bet vēl citreiz ideoloģiskā tuvība un naudas attiecības savijas neatšķetināmā jūklī.

«Visa prese kļuva šausmīgi neatkarīga no politekonomiskajiem grupējumiem, un Krustiņš dabūja Pulicera prēmiju par lasītājas vēstuli «Izturību Šķēles kungam!» – tā, piemēram, par patriarhālās Lauku Avīzes (vēlāk pārdēvētas par Latvijas Avīzi) vadītāja V. Krustiņa labu brīdi ilgušajām aizrautīgajām simpātijām uz Tautas partijas radītāju Andri Šķēli smej grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori. Savukārt jau krietni «ekonomiskāks» ir stāsts par Dienu un pievienotās vērtības nodokli papīram: kad izrādās, ka laikraksta izdevējs, ļoti iespējams, ir parādā valstij milzu summas par šo nodokli, to no nepatikšanām acīmredzami paglābj neviens cits kā toreizējais valdības vadītājs A. Šķēle – un viņam jau tā simpatizējošo laikraksta redaktori S. Ēlerti pat plašas tautas masas sāk dēvēt par «Šķēlerti».

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka