C 3.12.2020.

25. sērija. Fermeru šķiras veidošana

FOTO: AFI

Jaunie mērnieku laiki. 1. daļa

Pāris gadu laikā Latvija no republikas, kas visā Padomju Savienībā bija pazīstama ar saviem pārtikas produktiem un agrofirmu Ādaži, pārvērtās par zemi, kurā aizaugušu lauku bija vairāk nekā apstrādātu. Diemžēl šāds iznākums bija likumsakarīgs – lauksaimniecības sistēmas pārveidošana komplektā ar zemes reformu un ierastā pārtikas preču tirgus izgaišanu citus augļus nemaz nevarēja nest.

Sākoties kooperatīvu bumam, jaunas vēsmas skāra arī līdz tam tik konservatīvo lauksaimniecības nozari. Kompartijas spice saprata, ka kolhozu saimniekošana ar efektivitāti neizceļas, tādēļ, astoņdesmitajos gados tieši Latvijā pirmoreiz sākusi veidot rajona agrorūpnieciskās apvienības, lai kaut padomju stilā apvienotu ražošanu ar pārstrādi, nu pieņēma lēmumu arī laukos veidot kaut ko līdzīgu kooperatīviem. Zināmas iestrādes šajā virzienā it kā bija, jo slavenākā PSRS kopsaimniecība – Alberta Kaula vadītie Ādaži jau 1986. gadā bija sākusi saimniekot pa jaunam un transformējusies agrofirmā, kas vairs neaprobežojās ar lauku apsaimniekošanu vien un pievērsās arī ražošanai.

No mūsdienu viedokļa gan pirmie soļi nebija visai pārliecinoši, jo aprobežojās ar maiznīcas uzbūvēšanu (jauda – 210 klaipi stundā) un slaveno kartupeļu salmiņu ražošanu. Būtiskāks bija apstāklis, ka tieši Ādaži kļuva par pirmo PSRS agrokompleksu, kam 1987. gadā tika atļauts uzsākt tiešu preču apmaiņu ar ārvalstu uzņēmumiem – sākumā ar čehiem, vēlāk arī ar kādu Dienvidslāvijas kompāniju. Starp citu, Ādažu priekšsēdētājs A. Kauls bija viens no pirmajiem visā Padomju Savienībā (ja ne pats pirmais), kurš, domājot par savu darbinieku labklājību, izveidoja paju kases, kas piešķīra aizdevumus kolhozniekiem māju celtniecībai un lopu iegādei. 1988. gadā viņš gāja vēl tālāk un izveidoja tā saukto «mērķa paju» : cilvēki varēja brīvos līdzekļus ieguldīt kādā no agrofirmas ražotnēm, pēc tam saņemot procentus no peļņas. Diezgan loģiski, ka deviņdesmito gadu sākumā tieši Ādaži bija viena no pirmajām kopsaimniecībām, kas kļuva par akciju sabiedrību.

Taču perestroikas sākumā nekas tāds nevienam vēl ne prātā nenāca. Viss sākās ar to, ka partijas līderi un kolhozu priekšsēdētāji ilgi un dikti sprieda, kāds varētu būt risinājums, lai izietu no ieilgušās lauksaimniecības krīzes. Agrorūpniecības kompleksa uzņēmumu un saimniecību vadītāji pēc divu dienu ilgas sapulces savus ierosinājumus partijas centrālkomitejai noformulēja šādi: pirmkārt, zemi kopsaimniecībām un individuālajiem lietotājiem vajadzētu atdot īpašumā (šis bija pirmais gadījums, kad tika izteikta šāda ideja), bet, otrkārt, noteikt zemes cenu. Par to, vai ir vērts zemi dalīt individuālajiem apsaimniekotājiem jeb fermeriem, domas dalījās: ja viens no pazīstamākajiem Atmodas laika lauksaimniekiem Jānis Lucāns uzstāja, ka nākotne pieder fermeriem, nevis lielsaimniecībām, tad agrofirmas Tērvete priekšsēdētājs Viesturs Gredzens iebilda, ka zemes izdalīšana fermeriem uzskatāma teju vai par valsts izlaupīšanu.

Tobrīd uzvarēja J. Lucāna viedoklis, un 1989. gada pavasarī dienas gaismu ieraudzīja likums par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR, kas radīja jaunu lauksaimnieku šķiru, ko vēlāk nodēvēja par «Breša zemniekiem"– par godu tā laika Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilnim Edvīnam Bresim. Teorētiski nu kļūt par zemnieku vairs nebija sarežģīti: atlika vien uzrakstīt ciema tautas deputātu padomei iesniegumu, pieprasot piešķirt sev zemes gabalu, lai zemes pleķis būtu rokā un varētu ķerties pie darba. Praksē gan parasti gadījās visādi birokrātiski šķēršļi, papildus bija jādomā arī par tehnikas iegādāšanos un kredītiem, – tas viss pirmo entuziasmu apslāpēja, tādēļ nemaz tik milzīgi liels, kā varēja gaidīt, «Breša zemnieku» pulks neizveidojās. (Vēlāk, jau 1994. gadā viņš pats publiski atzīst – ja jau laikā, kad tika dota zaļā gaisma «Breša zemniekiem», būtu sākts runāt par vēlmi panākt, lai zeme nonāk privātīpašumā, tiktu izgāzta jebkāda iniciatīva un nekādu «Breša zemnieku» vienkārši nebūtu; tolaik galvenā doma bijusi viena – dot impulsu pārliecībai, ka ir jēga atgriezties, strādāt un pilnvērtīgi dzīvot laukos.)

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka