T 2.12.2020.

25. sērija. Zemes jautājums

FOTO: Apollo

Jaunie mērnieku laiki. 2. daļa

Labi domātais «Breša zemnieku"likums, kā vēlāk izrādījās, gan bija sarūpējis lauciniekiem arī kādu bumbu ar laika degli. Proti, likumā bija norādīts, ka zeme ir valsts īpašums, ko zemnieks saņem mūžīgā lietošanā un var nodot mantojumā. Taču pagāja vien daži gadi, kad atklājās, ka uz šiem zemes gabaliem pretendē bijušie īpašnieki un to mantinieki, kuriem zemi bija atsavinājusi padomju vara. «Laukos ir trīs zemnieku grupas: Breša zemnieki, bijušie īpašnieki un lauku proletariāts. Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp,«– tā situāciju jau vēlāk, 1993. gadā notikušajā Latvijas Zemnieku savienības 3. kongresā īsos vārdos raksturoja Kārļa Ulmaņa fonda priekšsēdētājs, vēlākais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Savukārt deviņdesmito gadu vidū LZS vēsturei veltītā grāmatā stāvoklis tika aprakstīts šādi: «No sociālistiskā strupceļa (no 565 kopsaimniecībām rentablas bija trešā daļa) bija divējāda izeja. Sociālistiskās kopsaimniecības bija jāpārveido par īstiem kooperatīviem vai akciju sabiedrībām, kur katrs īpašnieks apzinās savu daļu kopējā saimniecībā un tiesisks ar to rīkoties. Otrs ceļš bija individuālo zemnieku saimniecību attīstība. To pamatā būtu zemes un ražošanas līdzekļu privātīpašums. Viens no aktīvākajiem otrā ceļa gājējiem bija Madonas rajona padomju saimniecības Liezere direktors Pēteris Krūgaļaužs. Viņš viens no pirmajiem sāka sadalīt zemi zemniekiem. 1989. g. aprīlī Madonas rajonā bija nodibinātas jau 54 individuālo zemnieku saimniecības. Madonieši šajā ziņā stabili bija pirmajā vietā valstī. Pavisam šajā laikā Latvijā bija ap 700 zemnieku saimniecību. To veidošanās pamatā bija likums Par zemnieku saimniecībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Likuma lielākā nepilnība bija tā, ka tas atļāva zemi tikai rentēt vai iznomāt. Likums absolūti ignorēja īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem...«

Tiesa, jau 1990. gadā, drīz vien pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas Augstākās Padomes deputāti Latvijas Lauksaimniecības universitātes dekāna Voldemāra Strīķa vadībā uzsāka darbu pie agrārās reformas plāniem. Tad arī atskanēja pirmās balsis, ka, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, daļu zemes vajadzētu atdot atpakaļ tiem cilvēkiem, kam tā piederēja līdz 1940. gadam vai viņu mantiniekiem. Nebija gan tā, ka šos aicinājumus visi uztvertu ar lielu sajūsmu. Piemēram, lūk, kādu Latvijas Neatkarīgās kompartijas viedokli agrārajā jautājumā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā pauda partijas sekretārs Druvis Skulte: «Mūsu partijas principiālā nostāja ir tāda, ka zeme, piešķirot to privātīpašumā, nedrīkst kļūt par spekulācijas objektu. To nevar nodot personām, kuras neuzsāk saimniekošanu, bet zemi izmanto kā pirkšanas un pārdošanas lietu. Mazajās valstīs, kur zemes resursi ir ierobežoti, to drīkst iegādāties tikai šo republiku pilsoņi, un pie tam viņiem jābūt lauksaimniecības izglītībai vai arī lielai praktiskā darba pieredzei šajā jomā.»

Arī tolaik visai ietekmīgā Latvijas Lauksaimnieku savienība, ko vadīja tas pats tautā populārais A. Kauls, ideju par zemes atdošanu bijušajiem īpašniekiem uzņēma diezgan vēsi. «Atjaunot bijušo likumīgo zemes īpašnieku tiesības uz zemi ir neapšaubāmi taisnīgi, tomēr Latvijai, lai tā iegūtu patiesu suverenitāti, galvenais uzdevums ir nostiprināt lauksaimniecību, kas ekonomikas pamats. Tādēļ iestājamies par to, ka zemes reforma jāveic ekonomiskām, nevis administratīvām metodēm,«uzsvēra A. Kauls. Citiem vārdiem sakot: lai bijušie zemes īpašnieki ņem to zemi, ko lauksaimnieki – gan kolhozi, gan zemnieki – patlaban neizmanto. Vēl viena Lauksaimnieku savienības ideja: priekšroka zemes piešķiršanā jādod pašreizējiem zemes apsaimniekotājiem, tajā skaitā arī kopsaimniecībām, kā arī tiem, kas «apņemas zemi izmantot lauksaimniecības produktu ražošanai, ja to apsaimniekos viņi paši vai viņu ģimenes locekļi».

Praksē gan pāris iemeslu dēļ viss tik viegli un eleganti, kā bija iecerējis A. Kauls, nenotika. Pirmkārt, jau tolaik politiķu aprindās visai izplatītas bija bažas, ka, ja zemi varēs dabūt katrs gribētājs, tad to itin žigli izpirks ārzemnieki. Turklāt ne jau labie rietumnieki, bet gan sliktie krievi, ukraiņi un tā tālāk, kuri šim nolūkam noteikti izmantos kompartijas vai čekas naudu. Kādā no Augstākās Padomes sēdēm viena no zemes reformas autorēm – vēlāk politiskajās aprindās plaši saukāta par Zemes māti – Anna Seile atklāti pateica: «Kā negribētos to zemīti pārdot ārzemniekiem!"Lai kontrolētu zemes pārdošanu, tolaik tika domāts par kontroles mehānismiem, un viena no oriģinālākajām idejām paredzēja pārdevēja tiesības piešķirt tikai Augstākajai Padomei. Ja šī doma būtu izgājusi cauri, deputāti varētu baroties uz nebēdu…
Otrkārt, no svara bija arī rietumu latviešu viedoklis, kuri, kā labi saprotams, bija ieinteresēti 1940. gada īpašumtiesību atjaunošanā. Jāņem arī vērā, ka tolaik daudzi dzīvoja ilūzijās – ārzemju tautieši to vien gaida, lai trauktos uz dzimteni apsaimniekot tēvutēvu saimniecības. Tieši šī iemesla dēļ, sākoties pieteikumu pieņemšanai uz zemi, tautiešiem tika pagarināts termiņš, kura laikā viņiem bija jāizšķiras – braukt uz Latviju apsaimniekot atgūto lauku saimniecību vai tomēr ne.

Vēlākie notikumi rādīja, ka vairums no viņiem tomēr izvēlējās variantu «tomēr ne», taču beigu beigās deputāti palika pie, viņuprāt, vidusceļa – ļāva uz zemi pieteikties visiem, kas to vēlas, ja vien gribētāji izteica vēlmi nodarboties ar lauksaimniecību.

A. Seile vēlāk atcerējās, ka tieši viņa kopā ar nākamo zemnieku – miljonāru un Krājbankas lielakcionāru Stefanu Rāznu ierosinājusi atdot zemi tās likumīgajiem īpašniekiem: «Protams, izvērtās diskusijas, kam atdot, cik lielam radinieku lokam. Sākotnējā reformas posmā bija nostādnes – tikai tuvākajiem ģimenes locekļiem. Tad, kad atjaunoja Civillikumu un bija izveidots jauns likums par Civillikuma spēkā stāšanās kārtību, tad šis mantinieku loks paplašinājās. Tas bija milzīgs panākums, ka pieņēma lēmumu bijušajiem īpašniekiem atdot zemi, bet nebija rakstīts, ka vecajās robežās. Un to arī nevarēja izdarīt, bija jāpieņem kompromiss. Jo vismaz lauku teritorijās tā aina bija ļoti raiba, cilvēkiem bija saceltas mājas šajos 50 okupācijas gados, un nevar viņus vienkārši izdzīt no mājām un atdot zemi citam. Tāpēc tika noteikts, ka tad, ja tur ir uzbūvēta māja, viņam ir tiesības iegūt kaut nelielu pleķīti zem sev piederošām ēkām un būvēm.«

Tomēr gan aplēses, gan uz tām balstītā likumdošana deviņdesmito gadu sākumā bija tik nepilnīgas, ka no sākotnēji labi domātā plāna dot zemi tikai tiem, kas to tiešām gatavojas apstrādāt, čiks vien iznāca. Jau 1991. gadā, kad sākās zemes pieteikumu iesniegšana, atklājās, ka trešā daļa no potenciālajiem zemniekiem līdz tam tā īsti ar lauksaimniecību nemaz nav bijuši draugos un gatavojas zemi sākt apstrādāt tikai pēc pieciem gadiem. Nav brīnums, ka pēc visu pieteikumu apkopošanas atklājās – gribētāju ir krietni vairāk nekā zemes. Īpaši jau tas attiecās uz Zemgali, kur pa visiem kopā potenciālie zemkopji bija pieprasījuši tik daudz zemes, ka šīs prasības būtu iespējams apmierināt, vien paķerot klāt Lietuvas teritoriju līdz Šauļiem. Tad nu arī itin bieži gadījās tā, ka lauku statūtsaiedrību mantas dalīšanas procesā jaunais censonis–lopkopis gan tika pie lielfermas, bet ne pie zemes, bez kuras nekādas govju uzturēšanas nebūs, – jeb labākajā gadījumā zeme atradās milzu attālumā no iekārotās un dabūtās fermas.

Papildu problēmas radīja tas, ka nereti uz vienu un to pašu zemes gabalu pretendēja vairāki gribētāji, visbiežāk jau līdzšinējais apsaimniekotājs kolhoza un tā priekšsēdētāja izskatā, kam pretī stājās kāds jaunsaimnieks. Atklājās vēl kāda interesanta nianse: līdzšinējie reālie zemes apsaimniekotāji parasti pretendēja uz salīdzinoši nelieliem zemes pleķiem – atšķirībā no mantiniekiem un tām personām, kas pieteikšanos argumentēja ar vēlmi kaut kad nākotnē (likums ļāva viņiem gaidīt līdz 1996. gadam) pievērsties lauksaimniecībai. Visbiežāk gan izrādījās, ka pēdējās kategorijas pretendenti zemi vēlāk vienkārši iznomāja vai pārdeva – par spīti tam, ka deviņdesmito gadu sākumā deputāti diezgan kategoriski iestājās pret ideju, ka zeme varētu kļūt par spekulāciju objektu.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka