T 2.12.2020.

26. sērija Nepaceļamā un nebeidzamā reforma

FOTO: No arhīva

Zemes reformu juceklis. 5. sērija

Pēdējo punktu jautājumā par zemes tirgus formālo brīvību vai nebrīvību pieliek Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, – 2004. gada rudenī Saeima atceļ līdzšinējos oficiālos ierobežojumus ES pilsoņiem zemes iegādei mūsu valstī. Taču… šī zemes tirgus galīgā «atbrīvošana» nebūt nenozīmē zemes reformas beigas un situācijas sakārtošanu, – padsmit gadus cītīgi strādājot un cenšoties izpatikt visdažādākajām prasībām, Latvijas likumdevēji ir radījuši sistēmu, kur sertifikātu, kompensāciju, kadastrālo vērtību un neskaitāmu citu mainīgo un nemainīgo lielumu mudžeklis daudziem var šķist faktiski neatrisināms.

«Agrāk bija tā, ka persona, kam zeme bija piešķirta lietošanā, varēja no tās atteikties radinieka labā. Bet, tā kā likumā nebija skaidri noteikts, tad parādās arvien vairāk iesniegumu, kad cilvēki oficiāli atsakās no zemes kādas jebkuras personas labā. Piemēram, Valentīns Kokalis, miljonārs. Šī bija viena no pēdējām sēdēm – par lēmumu, ar kuru Kokalim tiek piešķirti īpašumi 700 hektāru platībā. Tas Centrālajā zemes komisijā tika skatīts vairākas reizes. Pirmajā reizē to nepieņēma, bet otrajā ar tikai dažām balsīm «pret» pieņēma šo lēmumu. Manuprāt, tas nav pareizi, ka persona, kas savulaik ieguva zemi lietošanā, tagad var atteikties šāda Kokaļa labā. Un Kokalis saņem 700 hektārus. Patiesībā vajadzēja šos zemesgabalus, no kuriem cilvēki atsakās, nodot atpakaļ pašvaldībai, un pašvaldībai tā būtu brīvā zeme, kuru varētu piešķirt tiem, kuri ir neapmierināti reformas gaitā,» – vienu no simtiem un tūkstošiem īpatno situāciju atstāsta Centrālās zemes komisijas ilggadējā vadītāja Anna Seile.

Zemes reformas īstenotāji arī nenoliedz, ka šis tas varētu būt nogājis greizi. «Kad sākām zemes reformu, par galveno mērķi uzskatīja valsts īpašuma pakāpeniskas denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sabiedriskās un ekonomiskās attiecības pilsētās un lauku apvidos. Būtībā notika tikai agrāko īpašumu tiesību atjaunošana un jaunu īpašumu veidošana. Diemžēl līdz šim valsts maz domājusi, kā veicināt zemes racionālu izmantošanu un kā atbalstīt īpašuma tiesībās likumīgi atjaunotos zemes īpašniekus, lai viņi patiešām gūtu labumu no atgūtajiem īpašumiem,» saka Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors G. Grūbe.

Tiesa, jau 2003. gada augustā tā paša brīvā zemes tirgus aizstāvja E. Repšes vadītais Ministru kabinets gana pompozi nolemj izveidot Valsts zemes politikas koordinācijas padomi, kurai vajadzētu «veidot vienotu, ministriju un pašvaldību starpā nesadrumstalotu politiku zemes lietās; pilnīgot zemes administrēšanas sistēmu; izstrādāt zemes pārvaldības modeli, lai sabiedrības un vides interesēs noteiktu pasākumus zemes kā resursa racionālai izmantošanai; sekmēt efektīvu dažādi izmantojamas zemes apsaimniekošanu un pārvaldību; mazināt nekustamā īpašuma tirgus atpalicību lauku rajonos».

Skan, protams, skaisti, taču divus gadus vēlāk E. Repšes partijas biedre – tieslietu ministre Solvita Āboltiņa ir spiesta valdībai ziņot, ka nekustamu īpašumu reģistrēšanas birokrātiskā procedūra nesekmē īpašumu reģistrēšanu, trūkst informācijas par nekustamu īpašumu apgrūtinājumiem un lietošanas tiesību aprobežojumiem, no darījumu līgumiem valsts nespēj īsti pateikt, kādus nekustamus īpašumus pērk un pārdod, valstī trūkst kaut cik vienotas un precīzas uzskaites par visu veidu nekustamiem īpašumiem, valsts noteiktā darījumu nodeva tikai sekmē masveida krāpšanos un mānīšanos, kas veicina kroplu kadastrālo vērtību noteikšanu, likumos noteiktās valsts un pašvaldību pirmpirkuma tiesības būtībā pastāv tikai uz papīra. Kopumā tas liecinot par vienu – ministriju, valsts un pašvaldību iestāžu nespēju tikt galā ar zemes reformu.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka