«Agrāk bija tā, ka persona, kam zeme bija piešķirta lietošanā, varēja no tās atteikties radinieka labā. Bet, tā kā likumā nebija skaidri noteikts, tad parādās arvien vairāk iesniegumu, kad cilvēki oficiāli atsakās no zemes kādas jebkuras personas labā. Piemēram, Valentīns Kokalis, miljonārs. Šī bija viena no pēdējām sēdēm – par lēmumu, ar kuru Kokalim tiek piešķirti īpašumi 700 hektāru platībā. Tas Centrālajā zemes komisijā tika skatīts vairākas reizes. Pirmajā reizē to nepieņēma, bet otrajā ar tikai dažām balsīm «pret» pieņēma šo lēmumu. Manuprāt, tas nav pareizi, ka persona, kas savulaik ieguva zemi lietošanā, tagad var atteikties šāda Kokaļa labā. Un Kokalis saņem 700 hektārus. Patiesībā vajadzēja šos zemesgabalus, no kuriem cilvēki atsakās, nodot atpakaļ pašvaldībai, un pašvaldībai tā būtu brīvā zeme, kuru varētu piešķirt tiem, kuri ir neapmierināti reformas gaitā,» – vienu no simtiem un tūkstošiem īpatno situāciju atstāsta Centrālās zemes komisijas ilggadējā vadītāja Anna Seile.
Zemes reformas īstenotāji arī nenoliedz, ka šis tas varētu būt nogājis greizi. «Kad sākām zemes reformu, par galveno mērķi uzskatīja valsts īpašuma pakāpeniskas denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sabiedriskās un ekonomiskās attiecības pilsētās un lauku apvidos. Būtībā notika tikai agrāko īpašumu tiesību atjaunošana un jaunu īpašumu veidošana. Diemžēl līdz šim valsts maz domājusi, kā veicināt zemes racionālu izmantošanu un kā atbalstīt īpašuma tiesībās likumīgi atjaunotos zemes īpašniekus, lai viņi patiešām gūtu labumu no atgūtajiem īpašumiem,» saka Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors G. Grūbe.
