C 3.12.2020.

26. sērija. Trijotnes vēsturiskais paziņojums

FOTO: Apollo

Zemes reformu juceklis. 2. daļa

Un tad pilnīgi negaidīti ne tikai plašajām tautas masām, bet arī savām partijām – it īpaši jau Latvijas ceļam, kurš bez šādiem pārsteigumiem pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā gluži labi būtu izticis – 1994. gada 23. maijā Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, Ojārs Kehris un Egils Levits nāk klajā ar kopēju paziņojumu par to, ka zemes iegādei īpašumā Latvijā ir jābūt pilnīgi brīvai no jebkādiem pircēju un pārdevēju statusa ierobežojumiem. Tiesa, kopējā diskusiju telpā tas nekāds pārsteigums nav – galu galā par labu brīvam zemes tirgum O. Kehris un E. Repše izteikušies jau Augstākās Padomes laikos, tāpēc nekādu būtisku praktisku seku tobrīd šim paziņojumam nav – protams, ja neskaita Latvijas ceļa aplēses par to, cik pašvaldību deputātu mandātus tolaik valdošajai partijai izmaksājis skaļais paziņojums. Tajā ietverto loģiku attiecībā uz zemes cenām – «ja būs ierobežots zemes pircēju loks, tad gan ir iespējams, ka zeme tiks pārdota par sviestmaizi. Ja vienīgie pircēji būs Latvijas pilsoņi, tad paši zināt, cik mums pašlaik katram ir naudas».

Tomēr paziņojuma autori neatkāpjas un katrā izdevīgā brīdī skaidro savu taisnību – piemēram, vairākus mēnešus pēc vēsturiskā maija datuma E. Repše kādā preses intervijā izplatītākās bažas saistībā ar brīva zemes tirgus ieviešanu atspēko tā: «Tas nekādā ziņā nenozīmē Latvijas zemes izpārdošanu. Gandrīz vai pretēji. Tas radītu iespēju latviešiem nostiprināties, atjaunot savu ekonomiku un iegādāties zemes īpašumus pat ārzemēs. Arī tad, kad mēs liberalizējām valūtas tirgu, pilnīgi atteicāmies no jebkādiem tā ierobežojumiem, bija dzirdamas vaimanas, ka tūliņ, tūliņ ārzemju spekulanti un ļaunie naudas maisi nez no kurienes atbrauks un izpirks mūsu valūtu un visu mūsu zeltu. Ir noticis gluži pretējais. Pašlaik daudz valūtas ved uz Latviju un pārdod mums, turklāt tādos apjomos, ka tas pat rada problēmas. Uzskatu, ka zeme nav sliktāka prece. Turklāt zemi aizvest no Latvijas nav iespējams. Tas nozīmē, ka zemes īpašnieks vienmēr paliks Latvijā, viņš būs spiests pakļauties Latvijas likumiem attiecībā uz šo īpašumu…»

Un… soli pa solim ledus sāk plaisāt un drupt, ko zināmā mērā veicina arī atskārsme, ka vismaz deviņdesmito gadu pirmajā pusē zemes īpašnieki un lietotāji – pilsoņi ar to vienkārši netiek galā: 1994. gadā publiskoti dati rāda, ka neapstrādāti palikuši vairāk nekā 260 tūkstoši hektāru zemes – tātad piektā daļa visas aramzemes. Rezultātā, lai cik aktīvi pret brīvāku zemes tirgu 1994. gada rudenī, kad otrajā lasījumā Saeimā tiek pieņemta zemes reformas likumprojektu pakete, iestātos Tēvzemei un Brīvībai, LNNK un Zemnieku savienības pārstāvji, likumdevēji beigu beigās tomēr pieņem kompromisa lēmumu, nosakot, ka zemi pilsētās varēs iegādāties ne tikai valsts, pašvaldības un Latvijas pilsoņi, bet arī Latvijā reģistrētas uzņēmējsabiedrības, kurās vairāk nekā puse pamatkapitāla pieder Latvijas pilsoņiem.
Cits kompromiss divas nedēļas vēlāk tiek pieņemts par zemes privatizāciju laukos, un tas savukārt nozīmē – formāli ir izpatikts Latvijas zemes izpārdošanas kvēlajiem pretiniekiem, taču faktiski, izmantojot dažas gana elementāras un tikai nedaudz blēdīgas shēmas, ārzemnieki var ķerties pie tās aktīvas iegādes.

Un par to, ka potenciālo pārdevēju varētu netrūkt, liecina kaut vai Edgara Šīna – viena no Latvijas redzamākajiem nekustamo īpašumu uzņēmējiem – presei stāstītais: «Mans tēvs ir pēdējais kolhoza priekšsēdētājs – Rīgas rajonā bija kolhozs Boļševiks, vēlāk kopsaimniecība Sēja, kurš sāpošu sirdi bija spiests to likvidēt. Viņš bija pārāk godīgs, lai gūtu kaut kādu labumu no privatizācijas, tādēļ viņam šobrīd pieder 14 hektāru mantotas zemes un četras govis. Kad viņš gada beigās sarēķina peļņu, tad izrādās, ka ir mīnusi. Man ir ļoti grūti viņu pārliecināt nepārdot zemi. Viņš jūtas piesmiets par to, kā notikusi denacionalizācija. Tā Latvijā jūtas daudz cilvēku…"

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka