Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9083854t1ha45e.jpg)
Apģērb mani, mīļais! Un, ja tev tas izdosies, tādā gadījumā tu esi man piemērots, mēs varam precēties un turpmāk kopā soļot pa dzīves ceļu!
Vismaz šova «Būvējam ģimeni» vadītāji apgalvo: ja tu proti savai otrai pusītei sameklēt atbilstošu, piemērotu apģērbu, tātad tas liecina par saskaņu un saderību nākotnē. Šoreiz puišiem (Raivim un Tomam) vajadzēja apģērbt savas līgavas (Lindu un Olgu).
Vai jūs piekrītat tādam apgalvojumam? Vai esat jau veikuši tamlīdzīgus eksperimentus? Kā jauka rotaļa ģimenes rutīnā ieslīgušu attiecību atjaunošanai šāda izklaide varētu noderēt gluži labi. Bet izdarīt no tā tālejošus un nopietnus secinājumus — to nu gan nevajadzētu...
Varbūt tomēr atstāt izvēli katra paša ziņā? Vai pieaicināt savu pārinieku tikai kā konsultantu? Palīdzēt veikalos noorientēties, atrast vajadzīgos apģērba gabalus un dot savus ieteikumus kā konsultantam no malas (stilista vietā), tā ir viena lieta. Bet pienest klāt apģērbu ar vārdiem: «Šitas man patīk, šito ņemsim...» — tā jau būtu otra cilvēka radošās izpausmes ierobežošana. Vai varbūt jums ir cits viedoklis — tāpat kā raidījuma vadītājiem?
Kas attiecas uz dāvanas izvēli mīļotā cilvēka vecākiem, es biju vīlusies. Kaklasaites adata un aproču pogas, manuprāt, ir ļoti triviāla izvēle. (Sevišķi, ja vīratēvs acīm redzami ikdienā nenēsā kreklus un kaklasaites, kā Toma tēvs... Bet svētkos viņš varbūt uzvilks tādu apģērbu, pie kura jūsu dāvātie aksesuāri nemaz neiederēsies.) Plīša lācītis ar šokolādes smaržu, ko saņēma Raivja mamma, protams, bija ļoti aizkustinoša dāvana, tikai baidos, ka pēc pāris gadiem Raivja māmiņa slepus no jaunās ģimenes būs spiesta to aiznest uz miskasti — tāds ir gandrīz visu plīša lācīšu sūrais liktenis...