Valsts un mazais cilvēks. 1. daļa
27. sērija. Pirmie simptomi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Astoņdesmito gadu nogalē, atrodoties tautas pašapziņas pacēluma augstākajā virsotnē, jaunā politiskā elite un vienkāršā tauta kādu brīdi sadzīvoja kā cimds ar roku. Tagad tas var likties jocīgi, taču tolaik tiešām liela daļa tautas bija gatava stāties valdības un parlamenta sardzē, ko uzskatāmi pierādīja 1991. gada janvāra barikādes. Diemžēl idillei nebija lemts ilgi turpināties, jau tā paša gada beigās elite un daļa tautas atradās dažādās barikāžu pusēs – un tur arī palika.
Tik skaisti gan tomēr nebija, ka jau no pašiem pirmsākumiem tautas kalps ne ar ko neatšķirtos no parastā mirstīgā. Un tas arī loģiski, jo jau padomju laikos tautas deputātiem bija dažas privilēģijas, kas nebija pieejamas citiem tās pašas tautas pārstāvjiem. Piemēram, valsts viņiem bija paredzējusi šādus tādus, kā mūsdienās teiktu, bonusus: piemaksas pie algas, bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā, iespēju ārpus kārtas iegādāties auto un iepirkties specveikalos.
Dažas no šīm privilēģijām saglabājās arī neatkarīgas valsts būvēšanas laikā, piemēram, 1988. gada Latvijas PSR likums par vēlēšanām paredzēja, ka deputātu kandidātiem ir tiesības sabiedriskajā transportā braukt bez maksas. Tiesa, atradās gan arī varonīgi cilvēki, kas no privilēģijām paši atteicās: tā Cēsu pilsētas pašvaldības deputāti 1991. gadā brīvprātīgi atteicās no tiesībām braukt pilsētas sabiedriskajā transportā bez maksas. Sabruka arī specveikalu sistēma, tādēļ lielos vilcienos var teikt, ka deviņdesmito gadu sākuma politiķis kā niere taukos tomēr nedzīvoja vis.
Tomēr jau Atmodas laikos daži acīgi ļaudis ievēroja pirmos simptomus, kas liecināja, ka starp valsts vadītājiem un tautu pamazām sāk veidoties pirmās sīkās plaisiņas. Vienu no šādām pazīmēm jau 1989. gada nogalē bija pamanījusi viena no Tautas frontes vadītājām Sandra Kalniete, turklāt pamanījusi viņa to bija pasākumā, kuram it kā vajadzēja saliedēt vienkāršos pilsoņus un topošo varas eliti – 18. novembra mītiņā Daugavmalā. Manifestācija bija grandioza un tajā piedalījās apmēram pusmiljons cilvēku. Likās, ka arī pats pasākums izvērsīsies par kaut ko diženu un superemocionālu. Bet nekā!
«Viņi gaidīja brīnumu. Kaut ko no tās vienreizējās līdzdalības sajūtas, kas tika piedzīvota 12. martā vai Baltijas ceļā. Brīnuma nebija. Bija runātāji un klausītāji, tomēr vārdi nesatricināja. Runas plūda vienādas un bālas. (..) Arī dziesmas nesaviļņoja, jo to bija par maz. Tikko sirds iesila dziesmai un prasīt prasījās dziedāšanu turpināt, tā atkal bija kārta kārtējam runātājam. (..) Tā bez emocionāla kāpuma manifestācija aizčāpoja līdz Dievs, svētī Latviju! un bija beigusies... Atceros šo apjukuma brīdi, jo arī es jutos pievilta. Cilvēki, kā kaut ko gaidot, negāja projām. Kāds vēl bikli uzsāka pa dziesmai, bet arī tā apdzisa,» savās atmiņās dažus gadus vēlāk rakstīja S. Kalniete, atklāti atzīstot, ka «frontes gudrinieki» bija mēģinājuši tautai uzspiest kaut kādu sadomātu shēmu, no kuras nekas prātīgs neiznāca.
Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.
Turpmāk vēl...