C 3.12.2020.

27. sērija. Jauna valsts, veci tikumi

FOTO: AFI

Valsts un mazais cilvēks. 2. daļa

Neatkarības atgūšana mainīja jauno valstsvīru manieres un uzvedību. Ja vēl nesen deputāti un ministri bija bieži viesi tautas sapulcēs un citos masu pasākumos, pie tam miesassargu pakalpojumus izmantoja tikai valdības vadītājs, tad jau pirmajās dienās pēc Latvijas neatkarības atzīšanas situācija krasi mainījās.

Lūk, kā tā laika ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš savos memuāros aprakstīja pārmaiņas varas elites dzīvesveidā jau pāris mēnešus pēc augusta puča: «Visvairāk satrieca bruņotu vīru un ar ugunīm signalizējošu mašīnu parādīšanās Ivara Godmaņa svītā. Sagadījās, ka no Maskavas atlidojām kopā ar Andreju Krastiņu. Lidostā pie kungu vārtiņiem ieraudzīju plankumainos kombinezonos tērptos vīrus ar automātiem. Augstākās Padomes apsardze sagaidīja A. Krastiņu. Komēdija! Varbūt slimība? Īpaši laikā, kad ielu un ceļu patruļdienestam trūkst darbinieku. Pompoza valstsvīru braukšana speciālmašīnu un bruņotu vīru pavadībā kļuvusi par modes lietu. Tā darot arī Edgars Savisārs, ar šādu atrunu viņi aizbildinājās. Vienīgi Anatolijs Gorbunovs noturējās līdzsvarā.»

Mierinājumam te var kalpot ja nu vienīgi fakts, ka līdzīgā kārtā tiešām centās izrādīties arī abu kaimiņvalstu vadītāji Edgars Savisārs un Vītauts Landsberģis. «Nolaižamies Viļņā, tur nostādīta karavīru godasardze. Gāju ārā pēdējais, lai kaut kā saglabātu nopietnu sejas izteiksmi. Brīžiem man šķiet, ka E. Savisārs un V. Landsberģis viens otru grib pārsteigt ar pompozitāti. Izbrauktuvēs no lidostas gar ceļā malām – posteņi, visos krustojumos – policisti, kas aptur satiksmi,» – tā J. Āboltiņš aprakstīja vienu no pirmajām oficiālajām Latvijas valdības vizītēm Lietuvā 1991. gada rudenī. Turklāt, ja 1991. gada augustā visus drošības pasākumus un valstsvīru rūpīgo apsardzi varbūt vēl varēja izskaidrot ar neprognozējamās OMON vienības klātbūtni Latvijā, tad vēlāk te nekādu bīstamu rīkļurāvēju patiešām vairs nebija un valstsvīru zīmēšanos atliek vien izskaidrot tikai ar vēlmi izskatīties līdzīgi apskausto rietumu valstu līderiem.

Līdzīgas izjūtas kā J. Āboltiņu acīmredzot bija pārņēmušas arī neseno LTF vadītāju un tagadējo Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieku Daini Īvānu: «Man bija tāda sajūta, ka jau esam līdz kaklam iepriekšējās varas radītā dzīvesveida purvā. Parlamenta priekšsēža līdzšinējo VDK miesassardzi nomainīja jaunradītā Latvijas Republikas Drošības dienesta puiši. Ar lieku, patiesībā nevajadzīgu svītu aplipu es pats. Parlaments birtin piebira ar bruņotiem zēniem, kas sargāja mūsu pašapmierinātību. Mēs piesavinājāmies «Padlatvijas» bosu manieres, tukšvārdību un glumumu, savas izredzētības apziņu. Atgriezās vecās runas. Varbūt es maldījos, bet likās, ka Augstākā Padome sāk vairāk attālināties no tautas. Izbeidzoties vienojošai cīņai par izdzīvošanu, sākās ķīviņi par savtīgajām interesēm, varu un amatiem. Priekšplānā nāca jauna, ar Tautas frontes aktīvo politiku agrāk nesaistīta politiķu un politikāņu maiņa.»

Tiesa, D. Īvāna rūgtumu pret aplipšanu ar drošībnieku svītām varbūt palielina sabiedrībā cirkulējošās baumas, ka viņa paša dzīvesbiedre esot devusi priekšroku vienam no brašajiem, ieročiem apkārtajiem zēniem. Taču, ja situācijas aprakstu papildinām ar faktu, ka reizē ar neatkarību Latvija saņēma arī kaudzi ekonomiska rakstura problēmu (inflācija, pārtikas un degvielas deficīts), tad kļūst skaidrs, ka nu «mazajam cilvēkam» bija pamaz iemeslu uz nesen vēl dievināto varas eliti raudzīties ar sajūsmu. Mītiņu laikmets nebeidzās, tikai nu tajos skanēja pavisam citas runas – prasības palielināt algu, draudi streikot un tā tālāk. Tiesa, deviņdesmito gadu sākumā varas elites pārstāvji vēl reizēm mēģināja iejusties vienkāršo cilvēku ādā. Te kā piemērs var kalpot gadījums ar kādu kundzi, kura pieteica bada streiku, protestējot pret to, ka valdība nenodrošina linu izstrādājumu ražošanas uzņēmuma Larelini darbiniekiem algas.

Tā laika premjerministrs I. Godmanis šo gadījumu vēlāk atstāstīja visai krāšņi: «Redz, kas par stulbumu – viņi visu saražoto ieliek noliktavā, paši nemāk pārdot un dzīvo bez algas, jo naudas nav, ja neprot mantu pārdot. Bet vainīga ir valdība! Tas bada streiks bija viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais. Visas avīzes raksta: kundze ies nāvē... Es arī muļķis – man vajadzēja nospļauties. Bet es aizbraucu uz arodbiedrību namu, skatos – viņai apkārt puķes saliktas, un viņa jau ģībstot. Tad es kaut ko tur saorganizēju – sarunāju [Ivaru] Strautiņu no Turības, ka viņi nopirks tās linu ķisenkules, lai tik liekas mierā. Cūcība!... neilgi pēc tam es to kundzi satiku lidmašīnā – viņa atgriezās no kaut kādām ārzemēm. Man ir skaidrs, ka tā kundze taisīja sev popularitāti, patiesībā viņai bija pie vienas vietas, vai kāds tur naudu saņem vai nē.«

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka