T 2.12.2020.

28. sērija. Atvadas no PSRS

FOTO: Apollo

Šprotes, balzams un finieris. 1. sērija

Ja astoņdesmitajos gados Latviju pazina kā vietu, kur top RAF mikroautobusi, radioaparāti Spīdola un Rīgas šprotes, tad deviņdesmito gadu sākumā no šīs trijotnes ierindā bija palikušas vairs tikai šprotes. Latvijas eksportpreču saraksts nu bija mainījies līdz nepazīšanai, priekšplānā izvirzot tādu līdz šim neievērojamu nozari kā kokmateriālu eksports.

Perestroikas sākumā teorētiski republikām it kā pavērās lielākas iespējas veidot ekonomiskos sakarus ar ārvalstīm, taču praksē tik gludi tas tomēr nenotika vis. «Maskavas gājieni bija smieklīgi. Kad sāka attīstīties kontakti ar ārzemēm, lūdzām atļauju tirgoties ar papīra malku. Protams, ka mums neatļāva, jo tikai centrs drīkstēja tirgoties un grābt valūtu. Patērētāju biedrībām un Mednieku biedrībai gan bija ļauts iepirkt aļņu gaļu, ko pēc tam pārdeva Somijai un Zviedrijai. Par iegūto valūtu iegādājās importa makšķeres, šaujamieročus un citas lietas,» vēlāk atcerējās pēdējais Latvijas PSRS premjerministrs Vilnis Edvīns Bresis.

Astoņdesmito gadu nogalē gan Maskavas diktāts kļuva mīkstāks, uzņēmumi ieguva lielāku patstāvību un pamazām sāka meklēt iespējas savu produkciju realizēt par īstu naudu, nevis rubļiem. Nereti talkā nāca ārzemju partneri, kuriem pietika drosmes mēģināt taisīt biznesu padomju ekonomika apstākļos. Piemēram, apavu ražotāji sadarbojās ar vāciešiem: fabrika Kosmoss ar firmu Dulli, bet Rekords – ar Delta–Niko. Vācieši mūsējos apgādāja ar jaunām tehnoloģijām, savukārt mūsējie apstrādāja ādas un eksportēja apavus. Nākotne likās gaiša, un Kosmosa galvenais inženieris Igors Beņins intervijās presei pat sāka būvēt īstas sapņu pilis: «Zelta ādere, kolosāla iespēja pelnīt valūtu! Ar cūkādām, kam pasaulē milzīgs pieprasījums, Latvija varētu kļūt stāvus bagāta.» Diemžēl sapņiem nebija lemts piepildīties – reizē ar PSRS sabrukumu pajuka arī iestrādātā izejvielu piegādes shēma un norēķinu sistēma, kas noveda pie likumsakarīga valsts uzņēmumu (bet minētās fabrikas, protams, bija tieši valsts uzņēmumi) gala. Par atmiņu no skaistajiem plāniem nu mums ir palikusi tikai apziņa, ka pirms padomju sistēmas kraha Latvijas apavnieki paspēja rietumu tirgum piegādāt pāris simtus tūkstošu pāru apavu. Vēl viens interesants fakts: tolaik mūsu fabrikām piederēja arī pa kādai ražotnei ārzemēs, piemēram, Rekordam bija filiāle Vjetnamā, kur tapa apavu sagataves.

Ja ar ārējiem ekonomiskajiem sakariem tā bija, kā bija, tad ar tirdzniecību PSRS ietvaros astoņdesmito gadu nogalē mums vismaz teorētiski viss bija kārtībā – Latvija izveda preces par 712 miljoniem rubļu, bet ieveda par 345 miljoniem rubļu. Tātad eksports divas reizes pārsniedza importu. Ko tad mēs eksportējām? Lielākoties pārtikas preces: cukuru, konditorejas izstrādājumus, miltus, putraimus, zivis, gaļas un piena produktus, šķīstošo kafiju, šampanieti, kartupeļus, degvīnu utt. Rezultātā 1990. gada sākumā Latvijas PSR tirdzniecības ministrs Armands Plaudis parlamenta sēdē varēja paziņot skaidri un gaiši: «Šobrīd praktiski neejošu preču gandrīz vairs nav!»

Ministrijai bija pat izdevies veiksmīgi tik vaļā no nelikvīdām precēm, kuras parasti nācās nocenot, lai varētu kādam iesmērēt, – vispārējā deficīta apstākļos padomju cilvēks bija gatavs pirkt jebko. Tiesa, orientēšanās uz padomju cilvēku gan ražotājam varēja piedāvāt vienīgi peļņu rubļos, ko augošā inflācija ātri vien apšķērēja. Tādēļ secinājums bija loģisks – jāmēģina tirgoties ar rietumniekiem, tie vismaz maksā valūtā!

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...

Redaktors iesaka