Mīlestības moceklis Oskars Vailds

Visnetīrākā īra dēls

Oskars Fingals O'Flahertijs Villis Vailds vai vienkārši Oskars Vailds nāca pasaulē 1854. gada 16. oktobrī Dublinā sera Viljama Vailda ģimenē. Nākamā dramaturga tēvs bija pasaulslavens ausu un acu ķirurgs, vairāku desmitu medicīnas, vēstures un ģeogrāfijas grāmatu autors. Dzimtenē viņu mēdza dēvēt par «visnetīrāko cilvēku Īrijā», toties Anglijā Viljamu iecēla par galma ķirurgu, bet vēlāk piešķīra lorda titulu. Savukārt Stokholmā viņu apbalvoja ar «Polārās zvaigznes» ordeni, bet Vācijā zinātnieki vēl šobaltdien doktoru Vaildu uzskata par ģēniju. Starp citu, brīvajā no medicīnas laikā Viljams nodarbojās ar arheoloģiju. Jāpiebilst vien, ka ķirurgs Vailds bija ļoti karstasinīgs, taču viņa sieva uz Viljama daudzajām mīlas dēkām skatījās caur pirkstiem. Oskara māte — lēdija Džeina Frančeska Vailda — bija sabiedrības dāma, kuras gaumē un manierēs bija liela deva teatrālisma. Viņai dikti patika simboliski žesti. Zem pašsacerētajiem dzejoļiem viņa parakstījās kā Speranza — Cerība, līdz ar to uzsverot savu mīlestību pret Īriju, līdzjūtību tās atbrīvošanās kustībai, kā arī savu īpašo misiju. Lēdijas Džeinas līdzjūtība pret dzimteni bija īsta, taču ar nelielu izrādīšanās un ārišķības žestu.

Bez Oskara ģimenē bija vēl divi bērni. Vecākais dēls Villijs un jaunākā meita Izola Frančeska, kura nomira agrā bērnībā. Lēdija Vailda tik ļoti pārdzīvoja meitiņas nāvi, ka paslepus ģērba Oskaru meiteņu drēbēs, lai kaut nedaudz remdētu savas skumjas.

Nākamā rakstnieka bērnība pagāja mātes literatūras salonā, kurā pulcējās tā laika slavenākie literāti. No saviem ekscentriskajiem vecākiem Oskars pārmantoja reti sastopamu centību, darba mīlestību un zinātkāri, sapņainu un nedaudz eksaltētu prātu, pastiprinātu interesi par noslēpumaino un fantastisko, noslieci izdomāt un stāstīt dažādus neparastus stāstus.

Lūk, šādā liekulīgā gaisotnē, starp lišķīgiem smaidiem, laulāto krāpšanu, teatrāliem žestiem un vārdiem auga Oskars Vailds.

Anglijas estētu līderis

Līdz deviņu gadu vecumam Oskars mācījās mājas apstākļos, bet vecāki, protams, vēlējās, lai viņu dēls, kurš cēlies no privileģētas īru dzimtas, iegūtu pienācīgu izglītību. Pēc Portoras skolas beigšanas, kurā atklājās Oskara izteiktais talants seno valodu apguvē, viņš ieguva stipendiju un turpināja mācības privileģētā universitātes vidē — Dublinas Trīsvienības koledžā, ko beidzot ieguva šīs mācību iestādes augstāko apbalvojumu — Bērklija zelta medaļu. Šeit Oskars aizrāvās ar mākslu, rakstnieku romantiķu sacerējumiem, kā arī aizrautīgi apmeklēja Džona Reskina, kurš jau tolaik bija kļuvis slavens ar grāmatām «Mūsdienu gleznotāji» un «Venēcijas akmeņi», lekcijas, kas rosināja palūkoties savādāk uz Eiropas gadu simteņiem krāto kultūras mantojumu. Reskina prātojumus par brīnišķo jauniņais Vailds uztvēra kā individuālisma filozofiju, kuras ietekmē viņš kļuva par 19. gadsimta Anglijas estētu kustības idejisko līderi.

Nākamā Oskara Vailda mācību iestāde bija Oksfordas Svētās Magdalēnas koledža, ko 1878. gadā viņš pabeidza ar izcilību. Neskatoties uz to, ka visi skolasbiedri neizpratnē apsprieda Vailda īpatnēji izdekorēto istabu un ģērbšanās stilu, Oksfordā viņam bija ne tikai dendija un estēta reputācija, bet arī nopietna klasiskās literatūras pētnieka un talantīga dzejnieka slava. Vēl mācoties pēdējā kursā, Vailds kļuva par prestižās Ņūdigeitas prēmijas laureātu, ko studentam piešķīra par dzejoli «Ravenna». Viņa talantu novērtēja arī literatūras pasniedzēji. Īru karaliskās akadēmijas profesors Megafijs, ar kuru kopā Oskars pabija ceļojumā pa Grieķiju un Itāliju, savā darbā par Grieķiju priekšvārdā bija ierakstījis pateicību Vaildam par palīdzību šī darba tapšanā.

Atkarīgs no pūļa labvēlības

Pabeidzis Oksfordas koledžu, Oskars Vailds pārcēlās uz dzīvi Londonā, kur nepilnu gadu nostrādāja par mākslas apskatnieku. Topošais rakstnieks pēc dabas bija ļoti godkārīgs cilvēks, viņš lielā mērā bija atkarīgs no pūļa viedokļa. Vaildam nemitīgi bija nepieciešama sabiedrības atzinība, un šīs atzinības meklējumos Oskars devās pāri okeānam, kur visu 1882. gadu Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā lasīja lekcijas. Vailds savas uzstāšanās laikā parasti teica: «Man nav ko jums piedāvāt, kā vien savu ģeniālismu.»

Neskatoties uz amerikāņu preses izdevumu ironiskajiem rakstiem, Oskara Vailda lekcijas apmeklēja ļoti daudz cilvēku, kaut arī lielākā daļa bija noskaņoti skeptiski. Oskaram piemita arī ārkārtīgi ekstravagants ģērbšanās stils — tumši violeta samta žakete ar mežģīņu aprocēm, pusgaras bikses, kas iebāztas melnās zīda getrās, zābaki ar spīdīgām sprādzēm un neiztrūkstošais angļu estētisma simbols — saulespuķes zieds, kas iesprausts pogcaurumā. Amerikāņiem tas šķita kas dīvains un neparasts, savukārt pats dramaturgs jau no 13 gadu vecuma bija pieradinājis gan vecākus, gan pasniedzējus un skolas biedrus pie sava īpatnējā izskata.

Pavadījis gadu Ziemeļamerikā, Vailds atgriezās dzimtenē un, neatrazdams labāku nodarbošanos, braukāja pa visu Apvienoto Karalisti — viņš uzstājās, lasīdams lekcijas par dzīvi Savienotajās Valstīs un Kanādā. Turklāt 19. gadsimta 80. gadu vidū Oskars sāka regulāri publicēt savus gara darbus žurnālos «Pall Mall Gazette» un «Dramatic View».

Notiesāts par pederastiju

Pēc Oksfordas Svētās Magdalēnas koledžas beigšanas Vailds atgriezās Dublinā, kur viņš iepazinās un iemīlējās Florencē Balkombā, taču meitene noraidīja Oskara mīlas apliecinājumus un apprecējās ar rakstnieku, slavenā Drakulas autoru Bremu Stokeru. Kad Vailds uzzināja par Florences un Brema laulībām, viņš uzrakstīja neuzticīgajai meitenei vēstuli, kurā paziņoja, ka arī nolēmis apprecēties un uz visiem laikiem pamest Īriju.

To viņš 1878. gadā arī izdarīja un līdz pat dzīves beigām tikai divās īsās vizītēs bija atbraucis apciemot savu senču dzimteni. Nākamos sešus gadus Oskars Vailds pavadīja Londonā, Parīzē un Amerikas Savienotajās Valstīs. 1884. gada sākumā rakstnieks iepazinās ar ietekmīga Londonas advokāta Horācija Loida meitu Konstanci. Tā paša gada 29. maijā viņi salaulājās. Pēc gada ģimenē piedzima dēls Sirils, bet vēl pēc gada otrs dēliņš Vivjens. Medusmēnesi jaunais pāris pavadīja Parīzē, taču ģimenes laime nebija ilga, jo 1886. gadā Oskars iepazinās ar 17 gadu veco Oksfordas studentu Robertu Rosu, kurš viņu pavedināja uz homoseksuālu sakaru.

Drīz vien Vailds sāka dzīvot dubultu dzīvi, turot pilnīgā slepenībā no savas sievas un respektablajiem draugiem to, ka arvien biežāk apgrozās jaunu geju sabiedrībā. Patiesībā rakstnieka pirmais homoseksuālais sakars notika 16 gadu vecumā, taču toreiz tas beidzās tikai ar skūpstīšanos. Arī 1882. gadā, kad Vailds Savienotajās Valstīs uzstājās ar lekcijām, viņam bija intīmas attiecības ar rakstnieku Voltu Vitmenu.

«Es joprojām jūtu Volta skūpstu uz savām lūpām,» kādā no vēstulēm savam draugam tolaik rakstīja Oskars Vailds. 1891. gadā rakstnieks iepazinās ar divdesmit gadu veco lordu Alfrēdu Duglasu, un abu starpā uzliesmoja mīlestība. Taču viņu attiecībās nebija monogāmijas, un Duglass iesaistīja Vaildu apšaubāmu jaunekļu aprindās, kuri par dažām mārciņām un zupas šķīvi bija gatavi uz visu. Vēlāk šīs avantūriskās attiecības Oskars nodēvēja par «pusdienām krātiņā ar panteru». Nepagāja ilgs laiks, un par abu mīlnieku attiecībām uzzināja Duglasa tēvs, kurš bija Kvīnsberijas marķīzs. Sākās tiesas darbi, tiesa, sākumā tā bija vērsta pret lorda Alfrēda tēvu par goda un cieņas aizskaršanu, taču beidzās ar Oskara Vailda notiesāšanu par pederastiju uz diviem gadiem katorgā. 1897. gadā Vailds iznāca brīvībā un aizbrauca uz Franciju, kur dzīvoja ar segvārdu Sebastjens Malmots. Pēc šī skandāla Oskara sieva Konstance nomainīja uzvārdu sev un dēliem — Holandi. Jāatzīmē, ka Vailds ģimenē nebija vienīgais ar noslieci uz homoseksuālismu. Viņa brāļameitai Dollijai Vaildai bija ilgstošas lesbiskas attiecības ar rakstnieci Natāliju Bārniju.

Oskars Vailds nomira 46 gadu vecumā 1900. gada 30. novembrī lētā Parīzes viesnīcā no cerebrālā meningīta.