Dāvana skolotājam (2)

Tradicionālās piemiņas veltes – ziedus, grāmatas, fotoalbumus – aizvien biežāk aizstāj dāvanu kartes. No visiem klases audzēkņiem tiek iekasēta zināma naudas summa, kuras vērtībā bez liekām pūlēm tiek iegādātas dāvanu kartes kādā no lielveikaliem, grāmatu veikaliem, restorāniem utt. Šādas izvēles lielākā priekšrocība ir tā, ka saņēmējs to var iztērēt pēc saviem ieskatiem. Taču īpašu izdomu no dāvinātāja un attiecīgi neizdzēšamas atmiņas tās saņēmējam šāda karte diez vai atstāj. Daudz aizkustinošākas ir pārdomātas, konkrētā cilvēka interesēm, gaumei, vaļaspriekiem un personībai piemeklētas lietas.

Telts, divritenis un aģents 007

Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotājai Aijai vārda vistiešākajā nozīmē mute palikusi vaļā, kad audzināmie viņai izlaiduma dienā uzdāvinājuši telti. «Bērni bija ievērojuši, ka esmu aktīvas atpūtas piekritēja. Labprāt dodos vairāku dienu izbraukumos ar velosipēdu, ceļoju, dodos ekskursijās un pārgājienos. Tāpēc brīdī, kad bija jādomā, ko man uzdāvināt, nevienam neesot radušās šaubas, ka vienīgais, kā man pietrūkst, ir pašai sava telts. Biju ļoti pārsteigta un sajūsmināta par šādu izdomu. Tagad ik reizi, kad ceļojumā līdzi jāņem telts, ar prieku atceros tās dāvinātājus,» stāsta Aija. Savukārt kāda cita galvaspilsētas skolas pedagoģe var lepoties ar skolēnu dāvātu velosipēdu. Pamanījuši, ka vecā braucamrīka mūžam pienācis gals, «divpadsmitie» sameta naudiņu un savai audzinātājai izlaidumā uzdāvināja jaunu divriteni.

Kā oriģinālākā dāvana latviešu valodas skolotājai Lailai atmiņā palikusi mobilais telefons. «Kaut arī telefons tehniski vairs nekalpo, jo iekrita ūdenī, tas joprojām stāv uz plauktiņa goda vietā, atgādinot par tā dāvinātājiem. Īpašais numurs, kas toreiz tika dāvināts kopā ar telefonu un beidzas ar slepenā aģenta Džeimsa Bonda skaitļu kombināciju 007, man kalpo joprojām,» stāsta Laila. Vēl viņa dāvanās no audzēkņiem saņēmusi dažādas rotaslietas, mīkstās rotaļlietas u.c. Pēdējos gados «modē» esot skolotājiem pasniegt dāvanu kartes visdažādākajos SPA, skaistumkopšanas un atpūtas kompleksos.

Ledusskapis liek justies neērti

Fizikas skolotāja Vineta atceras, ka vienā no izlaidumiem saņēmusi piepūšamu dīvānu. «Brīnišķīga dāvana, kas man ir ļoti noderīga, bet bērniem un viņu vecākiem nesagādāja pārāk lielus tēriņus,» vērtē Vineta. Viņasprāt, skolēniem un vecākiem nevajadzētu pārspīlēt, sagādājot pārlieku lielas un dārgas dāvanas. Tas nav vajadzīgs, turklāt skolotāji tādos brīžos pārsvarā jūtas neērti. «Piemēram, mana kolēģe reiz uz atvadām no savas audzināmās klases saņēma videomagnetofonu, bet vēl citai skolotājai bērni bija uzdāvinājuši milzīgu ledusskapi. Par šādu dāvanu lietderību, protams, nav ne runas, tomēr es uzskatu, ka sadzīves tehniku un tamlīdzīgas lietas var nopirkt katrs pats. Šādu milzīgu dāvanu saņemšana daudziem skolotājiem liek justies neērti. Kaut gan – ja jau bērni un vecāki tā ir gribējuši, tad kāpēc ne,» secina Vineta.

Atmiņas uzjundī košumkrūms

Savulaik sākumskolas, bet nu jau vairākus gadus kādas Rīgas pamatskolas pedagoģes Ilzes atmiņas par devītās klases absolventiem, kuriem viņa bijusi tikai angļu valodas skolotāja, nevis klases audzinātāja, glabā kāds pašas dārzā iestādīts košumkrūms. Arī tā ir laba ideja?– grieztās puķes ātri vien vāzē novītīs, bet zemē iedēstīts augs par dāvinātāju atgādinās ik reizi, kad uzziedēs. «Esmu dzirdējusi, ka dāvināti tiek arī dzīvžogi, rožu krūmi, ābeles un pat upeņu krūms. Manuprāt, tās ir ļoti jaukas idejas, jo šādas dāvanas atmiņas glabās mūžīgi,» domā Ilze.

Pateicībā ceļojums

Oriģinālāko un patīkamāko dāvanu saraksta augšgalā pēdējos gados ierindojas arī tādi pārsteigumi kā atpūta nedēļas nogalē kādā viesu mājā, apmaksāts ceļojums uz kādām ne pārāk tālām ārzemēm. Ir vairākas skolotājas, kuras pateicībā par audzināšanā un izglītošanā ieguldīto darbu no bērniem un viņu vecākiem saņēmušas ceļojumus uz Slovākiju, Čehiju, braucienu ar prāmi uz Zviedriju vai Somiju. «Taču nekādā gadījumā nevajag domāt, ka vāzes, sienas pulksteņi vai tamlīdzīgas dāvanas uz šī fona nobāl. Mēs priecājamies par jebkuru dāvanu, kas nāk no sirds. Tās apmērs vienmēr būs atkarīgs no rocības un no tā, cik ļoti bērni skolas gados būs sadraudzējušies ar konkrēto skolotāju. Nenoliegšu, reizēm ir bijusi arī sajūta, ka dāvana sarūpēta pieklājības pēc... Tādās reizēs gan nekāda prieka nav,» atzīst latviešu valodas un literatūras skolotāja Maruta.

Brīnumainās pārvērtības

Iztaujājot skolotājus par viņiem mīļākajām un pārsteidzošākajām dāvanām, izskanēja arī no kolēģu pieredzes atstāstīts notikums. Proti, kādas lauku skolas 9. klases absolventi bija atsaukušies žurnāla sludinājumam un paslepus pieteikuši savu klases audzinātāju brīnumainajām pārvērtībām. Tā kā par pārsteigumu skolotājai bērni bija sākuši domāt jau laikus, krasas, turklāt jaukas pārmaiņas savā vizuālajā izskatā audzinātāja ieguvusi tieši uz izlaidumu. Zīmīgi, ka šāds negaidīts pārsteigums, kas minētajai skolotājai noteikti paliks prātā uz visu mūžu, no audzēkņiem prasīja tikai izdomu, mundrumu un gribasspēku?– nauda bija jātērē tik vien kā ziediem izlaiduma dienā.

Vienalga ko, ka tik lētāk

Runājot par labāko un piemērotāko dāvanu skolotājam, savs viedoklis ir arī pašiem audzēkņiem un viņu vecākiem. Pārsvarā tomēr uzskata, ka skolotājs dāvanu noteikti ir pelnījis, turklāt tai jābūt pārdomātai un atmiņā paliekošai. Kaut arī daudz mazāk, tomēr ir cilvēki, kuri uzskata, ka dāvanām nav ko tērēties. «Tāds gadījums bija manas meitas vidusskolas izlaidumā. Kad vecāku sapulcē prātojām, kā mēs varētu apsveikt savu bērnu klases audzinātāju, liela daļa vecāku uzskatīja, ka jāpērk kaut kas simbolisks, pēc iespējas lētāks. Protams, ne jau vienmēr cena nosaka dāvanas vērtību, bet, manuprāt, ir starpība, vai dāvināt parastu tējkannu vai fotoalbumu ar skolas laiku bildēm un bērnu komentāriem. Cena šajā gadījumā ir stipri līdzīga, bet vērtība nesalīdzināma. Toreiz izdevās vienoties par albumu, kas skolotāju ļoti aizkustināja,» atceras divu bērnu mamma Dace Oša. Šogad viņa pošas uz izlaidumu jaunākajam dēlam Mārtiņam, kurš absolvēs 9. klasi. Šoreiz par dāvanas izvēli neesot bijušas domstarpības – klases audzinātājai patīkot dažādas Latvijas mākslinieku darinātas rotas, tāpēc bērni izdomājuši un vecāki piekrituši dāvanu kartes iegādei kādā mākslas salonā, kur šādas rotas nopērkamas lielā izvēlē. Kāda cita māmiņa pastāstīja, ka meitas klases audzinātājai dāvanā uz izlaidumu tiks fitnesa kluba abonements trim mēnešiem.

Bērni uzdāvina kurpes

«Laiki ir mainījušies, un aizvien lielāka nozīme tiek piešķirta materiālām lietām – tas nu ir fakts. Reti kuram skolas absolvēšana aprobežojas vien ar ziedu pasniegšanu mīļākajiem skolotājiem. Pedagogu algas pierāda un apliecina, ka skolās strādā visīstākie patrioti. Citu iemeslu, kāpēc uzņemties šo grūto un atbildīgo darbu, nav. Tas nozīmē, ka skolotāji ļoti mīl savu darbu un audzēkņus. Līdz ar to jaukākā dāvana viņiem ir kopīgi pavadītie mirkļi, notikumi un piedzīvojumi. Ja to visu bērni paši savām rokām spēj skaisti noformēt kādā albumā, plakātā, apdrukātos traukos, krekliņos un tamlīdzīgi, neko vairāk arī nevajag. Taču, ja zinām, ka skolotāja ļoti priecātos par digitālo fotoaparātu vai, piemēram, dāvanu karti kādā kurpju veikalā (kas, visiem kopā sametot, neizmaksā nemaz tik dārgi), tad kāpēc gan to nevarētu pirkt,» prāto 11. klases skolniece Gita. Viņa atceras, ka, absolvējot pamatskolu, tieši apavu veikala dāvanu karti savai audzinātājai arī uzdāvinājuši. Viņa bijusi ļoti priecīga, jo, būdama daudzbērnu māte, jaunas kurpes reti kad atļāvusies nopirkt.

Ne mazums ir to vecāku, kuri uzskata, ka runas par skolotāju nabadzību ir tikai mīts. «Protams, atsevišķos gadījumos tā ir patiesība. Bet vairumā gadījumu skolotāji iztiek tīri labi. Tam, ka teorētiski šīs profesijas pārstāvji būtu pelnījuši lielāku samaksu, es pilnīgi piekrītu. Tomēr skolotāji taču nedzīvo vieni. Viņiem ir ģimenes, kurās pelna arī laulātais draugs, dzīvesbiedrs, bērni utt. Tāpēc, domājot par dāvanu, ar sadzīves preču, trauku un tamlīdzīgu lietu dāvināšanu nevajadzētu aizrauties. Izņemot gadījumus, kad skolotājs ko tādu ir vēlējies,» pēc savas pieredzes spriež nu jau pensionētā matemātikas skolotāja Lūcija.

P.S. Aptaujātie skolotāji nevēlējās publiskot savus uzvārdus, lai izvairītos no cilvēku vēlmes atpazīt, salīdzināt, spriest un secināt.