Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9129228t1h9fb6.jpg)
Pašmāju ceļotāju rocība kļūst aizvien lielāka, un nevienam vairs nav nekāds pārsteigums, ja paziņa, piemēram, pavadījis nedēļas nogali Barselonā vai Parīzē, nevis tepat Vecrīgā. Tādēļ par īstu ceļojumu jau tiek uzskatīts tālāks brauciens (lasi – lidojums) uz kādu eksotiskāku vietu. Šajā gadījumā Kubu, kur ar divām dienām nepietiks.
Jāmaksā par visu
Ir naivi iedomāties, ka Kuba, atšķirībā kaut vai no Ēģiptes, būs romantikas pārņemta piemīlīga vieta, kurā izdzert glāzi Cuba Libre (rums, kola, laims, ledus) un uzkūpināt Havanas cigāru. Gan kokteilis, gan smēķējamais tiks nobaudīti, taču citādi Kuba ir nabadzīga valsts ar augstām cenām, kas automātiski padara tūristu uzturēšanos tur krietni neciešamāku. Proti, ja esi tūrists, tātad tev ir nauda, un vietējie nebūs par slinku, lai izdomātu simts un vienu veidu, kā no tevis izdabūt kaut nedaudz skanošā vai čaukstošā.
Viens no iecienītākajiem veidiem ir dažādu pakalpojumu sniegšana, kas ir ierasta lieta arī citās – Āfrikas un Āzijas – zemēs. Jāmaksā ir par visu – ja kāds pieķeras un palīdz brīdi nest tavu koferi, ja ir bijis tik laipns un tevi nobildējis vai pat atļāvis nobildēt sevi utt. Arī tirgū neiztikt bez kaulēšanās labākajās ēģiptiešu un marokāņu tradīcijās.
Tradicionāli arī preces nav nekādas izcilās. Par lielākās tautas daļas piezemētību attiecībā uz ikdienas lietām liecina gan apģērbs, gan transporta līdzekļi. Tā ne retumis var ieraudzīt padomju laiku krievu automašīnas un motociklus, bet glaunākie spēkrati pārstāvēs vēl senāku pagātni – kapitālistiskos amerikāņu buma laikus.
Lai arī normāla auto izīrēšana izmaksās diezgan daudz – apmēram 40 latus dienā –, sabiedriskais transports ir neiesakāma alternatīva, ja vien nav vēlēšanās izbaudīt atrakciju Siļķe mucā. Tāpat būtu grūti izlikties par vietējo, pat mēģinot saģērbties pēc viņu (ne)modes, un tas jau draud arī ar pārlieku lielu kabatzagļu uzmanību.
Ne vēderam
Atliek vien būt bagātajam ārzemniekam un rēķināties ar visabsurdākajām cenām par visu pēc kārtas. Jāmaksā būs ne tikai par iebraukšanu kūrortos, bet arī par izbraukšanu no tiem. Tāpat bez maksas nebūs piedrazotās Kubas pludmales.
Kā jau šādās reizēs, jācenšas tomēr noķert nenoliedzamo konkrētās valsts šarmu, ja jau reiz tur nonākts. Par aizķēriena punktu var kalpot eksotika tīrā veidā – amizanti ir ne tikai kubieši, bet arī vide, kurā viņi dzīvo. Īsteni dienvidi ar tiem piemītošo laiskumu un mežonīgumu reizē.
Atšķirībā no Grieķijas Kubā pat var nogaršot kādu ceļmalas apelsīnu un atzīt to par puslīdz ēdamu, bet banāni jau nu noteikti nepievils. Vienīgais nosodījums – aizdomīgs vietējo skatiens, jo šos augļus var itin lēti iegādāties arī tirgū.
Ja par pārtiku, tad nekāda glaunā izēšanās Kubā nesanāks. Šajā valstī pastāv talonu sistēma labākajās padomju tradīcijās, līdz ar to izvēle ir diezgan pieticīga. Vista, zivis, omārs, rīsi ar melnajām pupiņām, melno pupiņu zupa, un viss... diezgan negaršīgs un vāji pagatavots.
Tad jau interesantāka ir nevis pati virtuve, bet gan vietas, kur tā tiek piedāvāta. Ēstuves ierīkotas nelielos dzīvojamās mājas atgādinošos iestādījumos, taču tādēļ jau maltīte nebūs no lētajām, it īpaši, ja esi Havanā. Vakariņas vai pusdienas izmaksās vairāk nekā desmit latus.
Taču vietējo krodziņu programmas nagla ir alkohols un mūzika. Uz ruma bāzes gatavotie kokteiļi ir tiešām izcili, un par kubiešu salsas izjūtu gan spēlējot, gan dejojot arī var lieki nespriest. Šajā ziņā viņi ir meistari, un pievienoties vietējiem gurnu grozītājiem būs drosme tikai pēc vairākiem ruma kokteiļiem...
Labāk ar gidu
Pēc kārtīgas padejošanas un ruma nobaudīšanas kaut kur vajag arī pakrist. Vislabāk to darīt tomēr viesnīcā vai vismaz tai līdzīgā iestādē, ko Kubā dēvē par casa. Naktsmītnes atšķiras pēc komforta līmeņa (ir kondicionieris vai nav u. tml.), taču kopumā par izcilām ērtībām labāk aizmirst uzreiz.
Vispār pa Kubu labāk neceļot, pilnībā paļaujoties tikai uz sevi. Diezgan prātīgi ir izmantot gidu pakalpojumus, kuri tad zinās ierādīt gan drošākās casa, gan ēstuves un apskates objektus. Viss, protams, maksā naudu, taču normāli gidi nebūs tik uzmācīgi kā tirgoņi. Turklāt tūristu atvešana uz kādu konkrētu vietu viņiem nozīmē procentu nopelnīšanu.
Ko redzēt Kubā netrūkst, un ne tikai Havanā un Santjago, bet arī krietni mazākās pilsētiņās. Taču obligātā literatūra šajā valstī ir tā sauktais Tropicana kabarē šovs, kas Havanā notiek gandrīz katru vakaru. Dāmas tiek apdāvinātas ar neļķēm, kungi ar cigāriem, bet acis – ar krāšņiem tērpiem un mežonīgu salsu, kādu neredzēt pat iepriekš minētajos krodziņos.
Tikpat kā lieki piebilst, ka ieejas biļete uz šādu pasākumu nav lēta, – ap 40 latu. Turklāt jārēķinās vēl ar to, ka Tropicana laikā nāksies patērēt padaudz alkohola un, kad būsiet vairāk iereibuši, viesmīlis noteikti centīsies jūs apšmaukt.
Netrūkst arī citu jauku nakts izklaides vietu, taču arī tās nāksies piemeklēt pēc vietējo ieteikuma, citādi var gadīties nokļūt arī ne tajos tiklākajos klubos.
Pēc pilsētas dienas un nakts dzīves labumu pabaudīšanas laba pārmaiņa būs aizdoties kādā ekskursijā kaut vai uz tabakas ražotni. Tā Pinārdelrio jau vairāk nekā 50 gadus darbojas slavenākais šīs jomas darbonis Kubā Dons Alehandro Robaina, kurš ļauj pie sevis paciemoties arī tūristiem – ne jau par velti un ne jau cienājot ar tabaku. Tur iespējams apskatīt cigāru tapšanas procesu, kas nav rūpniecisks un izskatās diezgan garlaicīgi. Taču pārmaiņa ir lietderīga. Cik tādu būs daudz visa Kubas apciemojuma laikā, jau atkarīgs no paša.