Darbs, nevis žesti. Intervija ar Jāni Lagzdiņu

— Jūs esat vienīgais, kurš izpelnījies Saeimas bargāko disciplinārsodu saistībā ar Valsts prezidenta vēlēšanu procesu. Teju kļuvis par šī procesa simbolu. Kā novērtējat šo situāciju?

— Es ceru, ka neesmu kļuvis par šī procesa simbolu. Tas, ka daudzi žurnālisti un cilvēki uztvēra šo manu žestu simboliski, nebūt neliecina, ka tā domā sabiedrības vairākums. Ceru, ka lielākā daļa cilvēku to uztvēra kā joku nevietā, kā emociju izpaudumu. Es pats to tā uztveru.

Taču šī hipertrofētā reakcija manī izraisīja pārdomas par to, cik gan komplicēts ir politiķa darbs: strādājot deputāta melno darbu, izstrādājot likumus, tu vari strādāt ļoti daudz, bet tas faktiski netiks novērtēts un tam netiks pievērsta uzmanība. Un tad nāk kāds žests... Šis apstāklis bija viens, lai gan ne galvenais, kāpēc esmu pieņēmis lēmumu, vismaz par 95%, ka šī Saeima būs mans pēdējais sasaukums. Droši vien nākamajās Saeimas vēlēšanās nekandidēšu.

— Vai tas ir tikai tāpēc, ka pirmo reizi sastapāties ar emocionālu sevis novērtējumu?

— Nē, nē, tā ir ilgākā laika periodā radusies pārliecība, par kuru esmu arī teicis saviem kolēģiem frakcijā. Galvenais apstāklis ir tas, ka vēlētos šos atlikušos trīsarpus gadus darboties Saeimā ar domu, ka noteikti no politikas aiziešu. Tas man dos iekšēju brīvību. Man ir vajadzīga pārliecība, ka esmu brīvs no preses pozitīvas vai negatīvas reakcijas un domāju tikai par rezultātu, par savas pārliecības realizāciju.

— Vai, jūsuprāt, prezidenta vēlēšanu procesā parādījās necieņa pret tautu, nerēķināšanās ar tās viedokli?

— Šāds priekšstats varēja rasties tāpēc, ka publiskajā telpā parādījās dažu aptauju rezultāti, kas it kā nebija par labu Valdim Zatleram. No tā vien, ka pie Saeimas piketēja 120 Zatlera atbalstītāju un 150 Aivara Endziņa atbalstītāju, mēs nevaram secināt, ka viens bija tautas kandidāts, bet otrs — kaut kāds valdošās koalīcijas ieliktenis.

Bez šaubām, tie, kuri atbalstīja Aivaru Endziņu, saskatīja viņā cilvēku, kurš varētu nodrošināt šīs Saeimas vēlēšanu rezultātu revīziju un ārkārtas vēlēšanas. Pazīstot Aivaru Endziņu kā godavīru, kā juristu, kas negaidīti ļoti labi darbojās kā Satversmes tiesas priekšsēdētājs, man bija pārsteigums, ka viņš pēdējā laikā, pusgadu pirms amata pamešanas, kas uzlika par pienākumu nekādā gadījumā neiesaistīties politikā, pārkāpa šo tabu. Viņš, jau būdams Satversmes tiesas priekšsēdētājs, sāka vērtēt Valsts prezidentes ģimenes īpašumu lietas, sāka vērtēt Aigara Kalvīša valdības darbu, sāka populistiski runāt par oligarhiem un parlamenta atlaišanu. Pasakot divas asas frāzes televīzijā, viņš kļuva par šo frāžu varoni un simbolu, cīnītāju pret tumsas spēkiem un oligarhiem. Man īsti nav izskaidrojuma, kāpēc tā notika. Es ceru, ka tas nebija tīri cilvēcisku attiecību vai problēmu dēļ.

— Tautas partijas konferencē aprīlī no Aigara Kalvīša mutes izskanēja aicinājums diskutēt par tautas vēlētu prezidentu. Tagad diskusija ir aktualizējusies saistībā ar sociāldemokrātu sākto parakstu vākšanu. Vai jums tas šķiet pieņemams priekšlikums?

— Tā ir kārtējā ilūzija, ka, mainot kaut ko fundamentālu valsts uzbūvē, mēs spēsim ielikt kvalitatīvākus, profesionālākus cilvēkus pie varas. Vai tiešām tautas vēlēšanas spēs nodrošināt, ka Valsts prezidents ir visgodīgākais, profesionāli vispiemērotākais?

Manā vērtējumā — ja pirms astoņiem gadiem būtu noteikta tāda vēlēšanu procedūra kā Zatleram un Endziņam, kad notika nedēļu ilga vērtēšana sabiedrībā, zinot to politisko virtuvi, kāda bija toreiz Saeimā, Vaira Vīķe-Freiberga noteikti nebūtu ievēlēta šajā amatā. Es varētu pateikt, kādi bija toreiz kuluāros izsvērtie argumenti, kāpēc Vaira Vīķe-Freiberga nebūtu piemērota šim amatam. Deputāti ļoti strīdējās, vai var būt amatā cilvēks no Rietumiem, kas neko nezina par cilvēku dzīvi Latvijā padomju laikā un pārejas periodā, kuram ir svešas tautas sociālās problēmas. Otrs — tad tika griezta vecā plate par to, ka izvirzītā kandidāte esot saistīta ar VDK. Vairāki deputāti mēģināja pārliecināt pārējos, arī mani, ka viņa droši vien esot saistīta ar Drošības komiteju, jo pieder pie tās trimdas latviešu daļas, kas padomju laikā esot aktīvi kā zinātniece apmeklējusi Latviju. Šo iespaidu tikai pastiprināja fakts, ka viņas izvirzīšanā zināma loma bija Jurim Bojāram, kurš bija saistīts ar šo iestādi padomju laikā. Trešais arguments — Vīķes Freibergas 90. gadu sākumā «Literatūrai un Mākslai» sniegta intervija, kur viņa neslēpjot stāsta, ka ir saistīta ar rozenkreiceru ordeni. Tie, kuri mēģināja arī mani pārliecināt, ka nevajag viņu atbalstīt, stāstīja, ka jūs te bezmaz vai atbalstāt pasaules cionisma ielikteni Latvijā. Paldies Dievam, ka deputātu vairākums toreiz šos tagad jau smieklīgos argumentus neņēma vērā. Bet, ja būtu bijusi nedēļa diskusijām plašākā lokā, tad es šaubos, vai toreiz Saeimas deputāti nebūtu izvēlējušies kādu mazāk kritizējamu kandidātu.

,

— Tas, kas daudziem nepatīk, ir kuluāru stils lēmumu pieņemšanā. Nemitīgi tiek uzdots jautājums — kas tad ir patiesie lēmumu pieņēmēji prezidenta vēlēšanās? Cik plašs ir lēmumu pieņēmēju loks partijā? Valde? Frakcija? Kalvīša birojs?

— Tautas partijā valde deleģēja šīs tiesības partijas priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim un viņa pieaicinātiem cilvēkiem. Arī Atim Slakterim, frakcijas vadītājam Mārim Kučinskim bija tiesības apspriest prezidentu ar koalīcijas partneriem. Pirmajā kārtā Māra Riekstiņa un Kārinas Pētersones kandidatūra tika apspriesta plašākā lokā. Neslēpšu, tas bija frakcijas nopelns, ka Māris Riekstiņš kļuva par TP kandidātu, jo valdības pārstāvju simpātijas svērās Aigara Štokenberga virzienā. Tas, ka kandidatūru vispirms apspriež šaurākā lokā, tad tā tiek apspriesta valdē un frakcijā, tā ir ierasta jebkura jautājuma apspriešanas shēma. Nekad, es gribētu to pateikt vienreiz par visām reizēm, nekad politiski jautājumi netiek iniciēti plašā lokā, ja vien tas nav iecerēts kā liels publisks šovs kongresos vai tamlīdzīgi. Vienmēr ir idejas autors, tad cilvēku loks, ar kuru idejas autors konsultējas. Tā ir par jebkuru jautājumu.

— Bet, Lagzdiņa kungs, — pie Valda Zatlera svētdienā, kad koalīcijas partneri gāja ar viņu runāt, negāja vis Māris Kučinskis, bet gan ierindas biedrs Andris Šķēle!

— Jā, bet tur devās arī Jānis Straume no TB/LNNK.

— Bet jūs teicāt, ka Māris Kučinskis ir viens no lēmumu pieņēmējiem. Kāpēc?

— Jautājums ir par to, kas pēdējā laikā nomoka arī «tēvzemiešus», kāda loma ir bijušajiem partijas priekšsēdētājiem. Jautājums ir, vai personas, kurām nav publisku amatu ne valstī, ne partijā, var piedalīties būtisku lēmumu pieņemšanā? Es uzskatu, ka jā. Bet ar vienu nosacījumu — sabiedrība zina par to. Sabiedrība ir informēta, ka vienas vai otras idejas autors ir bijis Andris Šķēle, Jānis Straume, Ainārs Šlesers vai jebkurš cits.

— Starpība starp Jāni Straumi un Andri Šķēli ir tāda, ka Jānis Straume nefinansē trešās personas, kas palīdz TP priekšvēlēšanu kampaņā....

— Es gribētu teikt, Šķēles loma Tautas partijā ir pārspīlēta. Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām Andra Šķēles loma valstisku un partijisku lēmumu pieņemšanā bija ļoti maza. Jo principiāli Andris Šķēle uzskatīja, ka TP pēdējo gadu politiskā taktika ir kļūdaina. Viņš uzskatīja, ka TP līdzdalība vienā valdībā ar Jauno laiku ir kļūda, ka JL ir nekonstruktīvs spēks un nav spējīgs pieņemt valstiski sarežģītus lēmumus. Visa pārējā TP vadība savukārt uzskatīja, ka JL jāpārbauda ar varu, ļaujot vēlētājam salīdzināt un parādīt, ka TP ir darbā pārāka par JL. Un pierādījās, ka TP vadības taktika ir pareiza — vēlētāji mūs novērtēja.

Es apzinos, ka Andra Šķēles vārda piesaukšana jebkuru jautājumu sakarā izraisa daļai politikas vērotāju, sabiedrības, negatīvas izjūtas un aizdomas. TP ir ar to jārēķinās. Līdz ar to attiecības ar Andri Šķēli jāveido optimāli, tā, lai tas netraucētu TP kā premjeru deleģējošai partijai, kuras juridiskais un faktiskais līderis ir Aigars Kalvītis. Tā, lai tas netraucētu valdībai un koalīcijai strādāt.

— Kā tad to izdarīt?

— Man šeit nav gatavas receptes.

— Ik pa brīdim pavīd kuluāru runas, ka tas vai tas ir kļuvis Šķēlem netīkams un tāpēc tiks aizrotēts uz citu amatu, utt. Vai šajā gadījumā ir runa par Šķēli kā par bubuli, ar ko baida amatpersonas, kas netiek galā ar saviem pienākumiem, vai arī šeit ir runa par reālu ietekmi?

— Es vēlreiz gribu akcentēt to, ka Šķēles loma, īpaši Zatlera ievēlēšanas gadījumā, ir fantastiski pārspīlēta. Un pārspīlēta ir ar vienu mērķi — baidīt ar Šķēli, un tādēļ izgāzt kādu projektu, radīt aizdomas un kompromitēt kādu — lūk, tas ir Šķēles cilvēks vai, lūk, tā ir Šķēles problēma. Un, pasakot, ka tāpēc tas ir slikti, nevērtējot pēc būtības, vai tas ir vai nav valstisks jautājums.

Tik ļoti hipertrofēti uzsverot Šķēles lomu Zatlera izvirzīšanā, Šķēles pretinieki panāca pretējo. Vēlēdamies mazināt Šķēles ietekmi politiskos un ekonomiskos procesos, viņi gluži otrādi — Šķēles ietekmi palielina — lasot vienu otru laikrakstu, rodas iespaids, ka visi jautājumi valstī jāiet kārtot pie Andra Šķēles. Tik ļoti un nepatiesi kritizējot Šķēles lomu, tā tiek tikai palielināta.

— Kāpēc TP stils politikā tiek raksturots kā «uzmetēju stils»? Arī Riekstiņa gadījumā, neraugoties uz skaidrojumu par nespēju vienoties ar koalīcijas partneriem, tika domāts, ahā, atkal uzmeta...

— Valda Zatlera izvirzīšanas laikā bija negaidīti biedriska gaisotne koalīcijā. Un ne par kādu uzmešanu nebija nekādas aizdomas. Masīvā un nepatiesā kritika, kas tika vērta pret Valdi Zatleru un koalīciju, koalīciju vienoja.

— Tātad jūs piekrītat tiem ekspertiem, kuri teica, ka mediju kritiskā attieksme ir palīdzējusi ievēlēt Zatleru amatā?

— Jā, protams. Sajūta parlamentā bija tāda, ka valsts tiek bīdīta pretī politiskai krīzei, anarhijai un pēdējo parlamenta vēlēšanu revidēšanai. Deputāti, būdami atbildīgi cilvēki, negribēja, ka prezidenta vēlēšanu kampaņa ievilktos un būtu citas alternatīvas.

— Vai tad Zatlers jums apsolīja, ka jūs nekad neatlaidīs?

— Nē. Tā informācija, kas mums bija par Valdi Zatleru kā par vadītāju, ārstu un Tautas frontes domes locekli, bija gluži pretēja. Arī par Māri Riekstiņu un Arti Pabriku mēs zinājām, ka viņi ir ļoti patstāvīgi cilvēki un nebūt neies parlamenta pavadā. Esmu pārliecināts, ka arī Valdis Zatlers vēl parādīs savus krietnus ragus parlamentam un būs patstāvīgs savos lēmumos.

— Kā jūs kā pretkorupcijas likumu tēvs skatāties uz ārstu pateicības aplokšņu lietu?

— Teikšu atklāti — uzskatu, ka šādas pateicības nav pieļaujamas. Ja tādas tiek pieļautas, tad tās noteikti apliekamas ar nodokļiem. Tā tomēr ir papildu atlīdzība, nevis dāvana, it īpaši, ja tās tiek ņemtas regulāri, un tā tas diemžēl notiek Latvijā.

— Vai tā būtu lieta, kas, piemēram, varētu traucēt jaunajam prezidentam nodot Valsts prezidenta zvērestu?

— Viss ir atkarīgs no tā, cik politiski gudri un juridiski korekti šis jautājums tiks risināts tuvāko nedēļu laikā.