Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9158190t1h929f.jpg)
Vasaras saulgrieži tiek svinēti ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Senos laikos (16.– 17. gs.) naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem. Itālijā tos saukuši par Sandžovanni ugunīm, Francijā par Senžana ugunskuriem. Tie kurināti par godu Janam, Ivanam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannam un, protams, Jānim.
Vasaras pašā viducī dabā visvairāk jūtams pirmatnējās dzīvības spēks. Iespējams, tāpēc daudzas pasaules tautas tieši jūnija beigās un jūlija sākumā svinējušas un vēl tagad svin svētkus, kas saistās ar dažādām mistērijām. Tautu folklorā tiek cildināti šo svētku varoņi. Mums – Jānis, indiešiem – Devajana, grieķiem – Apollons. Daži pētnieki pat uzskata, ka mūsu Jāņa sencis ir romiešu Januss.
Kad pār pasauli gāja kristietības vilnis, katoļu baznīca pēc pavesta Gregora I ieteikuma šos svētkus pārdēvēja par Jāņa Kristītāja dienu. Gadsimtiem ejot, daudzās zemēs senās tradīcijas izmira pavisam, bet šur tur vēl šodien dedz ugunskurus, pin vainagus un nedaudz buras.
Saulgriežus svinēja arī senajā Ēģiptē, Meksikā, Ķīnā, visur pasaulē tie bijuši saistīti ar saules godināšanu un auglības rituāliem.
Stonhendžā viss notiek pa kluso
Gadsimtu gaitā Stonhendžā Anglijas dienvidos notikušas zemnieku sanākšanas. Pēdējos 80 gados mūsdienu druīdi, kam gan nav nekādas saistības ar sākotnējiem druīdu priesteriem, Stonhendžā svinēja vasaras saulgriežus.
Divdesmit gadus jūnijā uz svētku svinēšanu tur pulcējās tūkstošiem cilvēku. 1985. gadā varas iestādes aizliedza druīdu apvienību un arī svētku svinēšanu, baidoties, ka tie varētu radīt kaitējumu akmeņiem un apkārtējai ainavai. Taču ir ziņas, ka saulgriežu naktī tur vēl aizvien pulcējas cilvēki. Pastāv mīts, ka tur notikuši un vēl tagad notiek upurēšanas rituāli. Piemēram, 1799. gadā izplatījās uzskats, ka tā sauktais Altāra akmens esot paredzēts upuru sagatavošanai vai nogalināšanai. Mūsdienās gan to cenšas noliegt, norādot, ka tas ir tikai atsevišķs, zemē nogāzies akmens.
Somi svin dūšīgi
Vasaras saulgrieži Somijā tiek svinēti laukos. Te tos sauc senā dieva Uko vārdā par Ukonjuhlu. Tie, kam saulgriežu laikā jāpaliek pilsētā, var nopirkt bērzu zarus un ceriņus, lai radītu lauku ilūziju. Šajās dienās arī tramvaji, trolejbusi un autobusi tiek izrotāti ar bērzu zariem. Saulgriežu nakts kulminācija ir ugunskura aizdegšana. Neatņemama svētku sastāvdaļa ir balti bērzi, meitenes tautastērpos un visam pāri plandošais zili baltais Somijas karogs.
Somiem Jāņi nebūtu Jāņi, ja netiktu izmantotas tradicionālās somu pirtis. Cilvēki taisa pirts slotas no jaunajiem bērzu zariem un svētku naktī per viens otru. Izrādās, tā esot ļoti nomierinoša procedūra.
Interesanta ir lielā atšķirība – somi Jāņos kurina pirti, bet latviešu ticējums vēsta: «Jāņu nakti nedrīkst kurināt pirti, lai zirgi nesvīstu.«
Somijā ļoti aktuāls elements ir ugunskurs. To veidošana notiek ļoti rūpīgi un noteikti prasa daudz meža resursu. Jau vairākas nedēļas pirms somu saulgriežiem «Juhannus» tiek veidoti ugunskuri – krauj malku lielās kaudzēs, un, jo ugunskurs līdz svētkiem top lielāks, jo labāk. Dažos somu ciemos pat notiek sacensības – kurš izveidos vislielāko ugunskuru un cik tālu tas būs redzams. Bet līdzīgi kā latviešiem, arī somiem Jāņos bieži līst lietus. Tad, protams, lielie ugunskuri var arī netikt aizdedzināti.
Uguns burvība
Jāņuguns gaismas apspīdēti, kā cilvēki, tā apkārtējie lauki iegūst spēku un auglību. Tāpēc kurina lielus ugunskurus, ceļ augstas kārts galā, lai to gaisma sniegtos tālāk. Saulgriežu ugunij pieskāries, cilvēks iegūst spēku visam gadam. Tāpēc lec pāri ugunskuram – gan Latvijā, gan Francijā, gan Vācijā; tā ir visai Eiropai raksturīga saulgriežu tradīcija.
Parīzē katrā kvartālā bijis savs ugunskurs, un nereti ceremonijā piedalījies karalis, pats ar savu roku iededzinādams jāņuguni.
Īpašais koks
Ukraiņu senās tradīcijas vēsta, ka vasaras saulgrieži svinēti ap nocirstu un izgreznotu koku (līdzīgi kā tagad tiek izgreznotas Jaungada eglītes). Visbiežāk tā bijusi kļava vai bērzs, vēlāk pat augļu koki – ķirši, plūmes. Skandināvijas valstīs un Anglijā kā Jāņu koku min bērzu, bet citās tautās aktuāli ir riekstkoku zari.
Kaimiņos pie slāviem
Krievi brūvējot alu, medalu. Izpušķo māju, dzīvniekus, sevi – visu, kas pagadās pa rokai.
Iepriekšējā vakarā Agrafenas peldinātājas dienā obligāti mazgājās, lai pēc tam tīri iegremdētos upē un no rīta skraidītu pa rasu. Ugunskurs arī ir obligāts. To kur augstā vietā, ripināja ugunīgus riteņus, un pēc tā, kā ripoja ritenis, zīlēja, vai gads būs labvēlīgs vai ne.
Obligāti ir jālec pāri ugunskuram. Jāpārlec trīs reizes kopā ar draudzeni. Meitām galvā jābūt vainagam. Ja tas krīt, tad jaunajam cilvēkam, kas to noķer, ir tiesības bildināt šo meiteni.
Krievi ugunskurā sadedzināja vecas lietas, bet sievietes, kuru bērni bieži slimoja, nesa turp bērnu krekliņus, meta ugunskurā un sadedzināja. Tika uzskatīts, ka līdz ar to sadedzina visas slimības un nelaimes.
Galvenā vasaras svētku puķe slāviem ir nārbulis. Šī zālīte ir laba pret visām kaitēm. Ja ģimenē kāds bija ļoti nopietni saslimis — uzvārīja nārbuļu uzlējumu un ar to dzirdīja slimnieku. Tie ir jāsavāc svētku rītā. Naktī? Nu, tas ir ļoti līdzīgi kā pie mums – daudzi meklē «papardes ziedu», un martā vienmēr tiek izpildīts dzimstības plāns.