Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9158817t1h811e.jpg)
No Tautas partijas dzīlēm nākušie stāsti, ka valdībā būtu jānomaina daži ministri, bet citādi jau Aigara Kalvīša valdībā viss ir kārtībā, jau kādu nedēļu klīst pa medijiem.
Šīm runām ir tāda zondēšanas piegarša, lai uztaustītu koalīcijas partneru, mediju un arī sabiedrības reakciju – sak, tiešām, runas paliek runas, bet man tāda vai citāda seja valdībā jau sen nepatīk. Varbūt piepeši izlaužas kāds aizturēts īgnums uz āru un tiešām kāds ministrs kļūst tik mazciešams, ka zeme brēks, ja tādu nenomainīs. Kā zināms, sabiedriskos fui un cita veida sabiedrisko domu mūsdienu telpā izveidot nav nekādu problēmu. Varbūt arī, pašam Kalvītim tā ļaunāk paskatoties uz kādu ministru, pēdējam misējas kāds publisks vārds, notrīc roka, svarīgu papīru parakstot — un, redz, atlaišanas iemesls gatavs.
Problēma ar tādu lienošo metodi ministru nomaiņā ir tikai viena — tāda, ka nomainīt var jebkuru ministru, TP pārstāvjus un pašu Kalvīti ieskaitot. Kalvīša nomaiņa, protams, nozīmētu arī valdības atkāpšanos, bet, ja apspriest un kritiski skatīties var uz jebkuru ministru valdībā, tad izņēmumus taisīt nav vērts. Jo runāšana un taustīšanās ap ministru nomaiņu ir tikai tāda lēna visas valdības brucināšana. Diez vai tas varētu būt TP mērķis.
Taču taustīšanās ap dažu ministru nomaiņu gan nevarētu būt arī tikai kusls mēģinājums dabūt augstāku amatu Valsts prezidenta krēslā netikušajam Mārim Riekstiņam. Ja tā būtu, tad tas būtu pārāk sīki. Lai gan stāsts par to, ka Arti Pabriku nekādi neizdodas nomainīt ar Riekstiņu un tāpēc jāmeklējas pa koalīcijas partneru amatu krātuvītēm, arī nav mazreāls.
Taču Kalvīša kritiskais skats uz paša valdību, ko viņš nule deklarējis kā dabisku parādību, varētu būt detaļa no tās rīcības prognozēm, kas sekos pēc referenduma par drošības iestāžu likumu grozījumiem. Tā kā pagaidām ir visnotaļ neprognozējams gan referenduma rezultāts, gan arī tas, vai šis pasākums vispār savāks vajadzīgo vēlētāju skaitu, arī valdības rīcības modeļi pagaidām ir smadzeņu vētras pirmā etapa līmenī, un jautājums, vai iespējamo valdībai slikto rezultātu pietušēt nevis ar visas valdības atkāpšanos, bet dažu upurjēru izvēli, ir aktuāls.
Taču no visas kuluārbūšanas ar iespējamo ministru aizgaitināšanu ir skaidrs viens — ne valdības vadītājam, ne koalīcijas partijām nav definētu kritēriju ministru darbības vērtējumam. Par jebkura ministra darba novērtējumu var pateikt, ka viņš neķer peles un līdz ar to nomaināms, ja katram izvirzīt citus kritērijus. Ja valdības vadītājs būtu vilcis ar pirkstu līdzi un sekojis, kas rakstīts valdības deklarācijā, izvirzītu pretenzijas ministriem regulāri, publiski darot zināmus šīs izpētes rezultātus, tad varētu teikt, ka tiešām — tas vai cits ministrs ir pelnījis atkāpšanos vai arī gluži otrādi — uzslavu. Bet ja šāds vērtējums nav ne publiski samanāms, ne arī ticis konsekventi veikts, tad arī valdības kopumā un atsevišķu ministru novērtējums joprojām atgādinās amatu kuluārtirdzniecības metodi.
Šādā kritēriju un redzējuma trūkumā secināms būs tikai tas, ka ministrus patiešām var nomainīt rīt un var arī nemainīt līdz šīs Saeimas sasaukuma beigām. Kurus no tiem nomainīs un kurus ne — tas atkal izrādīsies tāds iekšējā tirdziņa un konjunktūras apsvērumu diktēts pasākums.