Tāpat nekas nebūtu sanācis...

Es baidījos, ka mana mīlestība ir zaudēta. Ka nekad vairs nevienu nesastapšu tādu kā Tu...

FOTO: Reinis Oliņš

Biju vēl pavisam jauna un naiva — mācījos vidusskolā, kad iepazinos ar Edgaru (vārds mainīts). Viņš bija ļoti mīļš un iejūtīgs, mācēja prasmīgi dejot. Mēs abi dejojām tautas dejas, tikai katrs savā deju kolektīvā.

Tovakar daudz laika nesanāca kopā pavadīt, bet rakstīju skaistas vēstules un, kā par brīnumu, saņēmu arī atbildes (tad vēl mobilo telefonu ēra nebija sākusies). Atklāju Edgarā vairākas patīkamas rakstura iezīmes un to, ka viņam ir dvīņubrālis.

Mūsu tikšanās bija jaukas, mēs runājām par visu un neko, bet izteikt to, ko jutu, es nevarēju. Man bija bail, ka mani var sāpināt, kā tas notika iepriekšējās attiecībās ar puišiem. Manuprāt, visiem viņiem prātā bija tikai viens — kā dabūt meiteni gultā. Bet Edgars nebija tāds, tieši tādēļ bija tik grūti pateikt, kā es jutos... Varbūt tas bija iemesls, kādēļ mums nesanāca nekas nopietnāks un dziļāks. Kad mēs vienu pēcpusdienu sēdējām parkā un baudījām siltā vēja pieskārienus vaigiem, viņš pat solījās atdot kaudzi bagātības, lai tikai uzzinātu, ko es domāju.

Sekoja pasākums viņa skolā, kurā viņš par daudz iedzēra — tā, ka viņa brālim nācās man prasīt piedošanu. Iedzēris Edgars atzinās, ka es viņam ļoti patīku, ka esmu burvīga meitene, ne tāda kā citas... Man tas patika, sildīja dvēseli, bet drīzumā Edgars sāka izvairīties, nerakstīja atbildes uz vēstulēm!

Tautas namā, kur mūsu deju kolektīviem notika mēģinājumi, ieraudzīju viņu kopā ar citu meiteni. Viņš izskatījās pavisam samulsis un nevarēja man acīs paskatīties, bet meitene uzvedās kā viņa māte, izrīkoja viņu... No Edgara dvīņubrāļa dabūju zināt, ka šī meitene ir skolas lielākā tusētāja un visu puišu draudzene. Edgaru viņa pievilinājusi ar viltu. Pēc viena vaļīgāka tusa palikusi stāvoklī un meklēja vīrieti, kuru piesaistīt tēva lomai... Edgars bija ļoti mīļš un jauks cilvēks, nenācās grūti iestāstīt, ka viņš ir bērna tēvs, jo arī viņš bija tajā pasākumā un diezgan daudz iereibis... Sāpēja sirds par tādu sievietes izdarību, bet Edgars domāja, ka ir atbildīgs par sekām. Es aizbraucu mācīties uz Rīgu, bet viņš palika mūsu pilsētā, dabūja darbu un apprecējās.

Ilgi domāju, ka esmu palaidusi garām savu pirmo un vienīgo mīlestību, vienmēr visus salīdzināju ar viņu, bet, kā saka, laiks sadziedē visas rētas, arī manējās. Es atklāju patīkamu sabiedrību vienā no saviem kursabiedriem, sauksim viņu par Jāni. Mūsu draudzība ilga kādus divus gadus, līdz mēs kļuvām kas vairāk, bet sirds dziļumos šad tad sevi pieķēru pie domas, ka viņš nav Edgars, kaut gan abi rakstura iezīmēs bija ļoti līdzīgi! Atceros, ka vienreiz, ciemojoties pie radiem dzimtajā pilsētā, vakarā veikalā uzskrēju Edgaram un viņa sieviņai, bet nekas vairāk par pieklājīgu sasveicināšanos mums nesanāca. Skumji...

Vēl pēc pāris gadiem, kad jau manas attiecības ar Jāni stūrēja uz laulības pusi, atradu Edgaru «draugiem.lv». Mēs daudz runājam, man bija iespēja viņam skaidri uz gaiši pavaicāt, kāpēc viss beidzās. Atzinos, ka biju šausmīgi viņā ieķērusies, cerībā, ka varbūt viņš jutis to pašu, bet viņš man atzinās... Citēšu viņa vēstuli. Man tā likās tik vienkārša un tai pašā laikā tik precīza, ka es to pierakstīju, pirms dzēst.

«Šodien tāds jauks laiks. Pavasaris! Īstenībā daudz esmu domājis un gribu atzīties. Atceros, ka pēc kaut kāda baļļuka, kad tevi satiku, tu teici: «Jā, Edgar, Tu salauzi manu sirdi!», bet godīgi saku, ka daudz ko neatceros no tā vakara arodskolā (par kuru rakstīju, ka viņš tik ļoti sadzērās, ka dvīņubrālis man prasīja piedošanu), kauns, bet tā ir. Mani tāpat moka sirdsapziņa, ka esmu salauzis kāda dzīvi, bet zinu, ka nekas nenotiek tāpat vien, viss notiek tikai uz labu, tā ir vienmēr, es zinu, ka Tu esi atradusi savu īsto, savu piepildījumu, Tu vienmēr esi bijusi neparasta, man prieks par Tevi. Gribas, lai Tevī nebūtu nekāda aizvainojuma. Gribētos Tev pateikt to aci pret aci, bet vai tas vairs ir svarīgi... Nepārproti, tas ir tikai tāds atzīšanas mirklis. Pavasaris! Lai Tev vienmēr saulīte. Laimīgs, kas ar Tevi. Ar visu to labāko...
Edgars»

Lieki piebilst, ka neilgi pēc šīs atzīšanās viņa profils no «draugiem.lv» pazuda... Man kā akmens no sirds novēlās, sapratu, ka tā patiešām ir labāk; mums tāpat nekas nebūtu sanācis. Es viņu atlaidu no savas sirds. Otrreiz šajā upē nebūtu vērts kāpt, jo pašreiz esmu laimīga tur, kur esmu un ar to cilvēku, ar kuru esmu nolēmusi palikt kopā līdz kapa malai! Esmu laimīga!!!

Ar cieņu, Saulstariņš

Uz augšu