Laulības — brieduma pazīme

— Kāpēc precējāties?

— Kad cilvēki dzīvo kopā, viņiem ir kopēja saimniecība un viņi plāno arī bērnus, tad normāla lieta ir laulības institūcija. Kāpēc? Kamēr ar kādu dzīvo vienkārši kopā, tev faktiski nav nekādas atbildības sajūtas. Dzīvošana kopā nenozīmē ģimeni. Tie ir divi cilvēki, kas strādā, nakšņo, ēd kopā, bet tā nav ģimene. Ģimene sākas, kad parādās vēl kāds cilvēks, kas viņiem ir kopējs. Bērns, par kuru tu nes zināmu atbildību.

Tas ir tieši tāpat kā ar autovadītāja apliecību. Daudzi māk braukt, bet, lai tu brauktu likuma priekšā un lai arī savā priekšā būtu ar tīru sirdsapziņu, ir jānodibina šīs juridiskās attiecības. Jāpasaka: esmu tāds, esmu saistījis dzīvi ar konkrētiem cilvēkiem. Ja esi to pateicis augstāku spēku priekšā un valsts priekšā, esi sevi disciplinējis, ka tu šobrīd esi par šiem cilvēkiem atbildīgs. Sākas gan ekonomiskas, gan juridiskas, gan morālas saistības.

Domāju, ka cilvēce ir pietiekami veca un gudra. Ir izdomāts, ka cilvēkiem tā jādzīvo, un tas ir pierādījies gadu tūkstošos. Tradicionālās katoļu zemēs ģimenes ir ļoti stipras. Cilvēki var pa vidu taisīt visādas ziepes, bet ģimene ir tā, kas viņus notur kaut kādā līmenī. Vecos laikos cilvēkiem bez ģimenes un bērniem nebija tiesību kopienā balsot. Tas tāpēc, ka ģimenes cilvēki savos spriedumos bija objektīvāki, piesardzīgāki, domāja par to, ka lēmums var ietekmēt arī citus, ne tikai viņus pašus. Ģimene nozīmē, ka cilvēks ir sasniedzis zināmu brieduma pakāpi.

— Bet pastāv viedoklis, ka atbildība ir cilvēka iekšienē un nerodas no apprecēšanās jeb «papīra».

— Es domāju, tā ir retorika, kad cilvēkam liekas: es esmu liels! Ir noteiktas lietas, kas dzīvē jādara, vai tev tas patīk vai nepatīk. Ir spēles noteikumi. Un es, tāpat kā modernā kristīgā pasaule, pieturos pie laulības institūta, jo tas zināmā mērā disciplinē cilvēku attiecībās ne tikai ar Dievu, bet arī cilvēku attiecībās. Mēs varam neiet baznīcā, ticēt Dievam tāpat, bet ir noteikti rituāli, ko sauc par kalpošanu. Ģimene arī ir kalpošana.

Sākumā ģimene ir ļoti skaista, tajā viss ir rožains. Mīlestība un viss, kā vajag. Vēlāk ir mīlestība, bet rodas arī pienākums. Un, kad ir pagājuši gadi piecpadsmit, bieži vien sāk uzdoties dažādi citi jautājumi, jo apkārt ir visādi kārdinājumi un cilvēks jau nav nekāds svētais. Tad šīs lietas, kuras esi reģistrējis (arī mantiskās attiecības), stipri disciplinē tevi un neļauj izdarīt kļūdainus soļus.

— Bet kāpēc tik daudzi cilvēki dzīvo kopā, nereģistrējot attiecības?

— Domāju, tas ir saistīts ar materiālajiem ieguldījumiem. Nav noslēpums, ka bieži vien vienai pusei ir stipri vairāk, otrai — stipri mazāk. Zinām, ka ir manta, kas tiek iegūta, dzīvojot kopā. Bieži vien, kad šķiras vai nav pārliecības, ka nodzīvos līdz galam kopā, tad šī manta tiek dalīta. Un tas var būt finansiāli sāpīgi gan vienai, gan otrai pusei. Domāju, ka cilvēki vienkārši neuzņemas tik lielas savstarpējas ekonomiskas saistības. Ir vieglāk nesasaistīties.

Bet manā uztverē tā ir brieduma pazīme, ja cilvēks ir kaut ko izlēmis un to arī izdara — uzņemas saistības, kā arī zināmu risku. Es sev apsolos, ka to kuģi aizvedīšu līdz galam.

— Jūs precējāties baznīcā vai zagsā?

— Zagsā. Un pēc kāda laika laulājos arī baznīcā. Tātad pirmajā reizē (laulībā) bija zagss, bet otrajā reizē — zagss un baznīca.

— Kāpēc bija svarīgi laulāties baznīcā?

— Tāpēc, ka mūsu dzīvē bija krīzes. Teiksim tā. Gan no vienas, gan no otras puses. Mums jau bija bērni. Bija nopietnas krīzes, un, kad mēs abi tikām tām pāri, uzskatījām, ka mums kāds ir palīdzējis tās pārvarēt. Tad nu apsolījāmies, ka mēs šīs krīzes vairāk viens otram neradīsim.

— Un tas ir palīdzējis?

— Ir! Esmu ticīgs cilvēks, bet neteiksim, ka ortodoksāls. Mana kundze arī ir ticīga. Tas bija solījums otram un trešajai personai par to, ka mēs esam izdarījuši savu izvēli. Uzskatu, ka līdz šim brīdim mums viss ir veiksmīgi.

— Bildināšanas brīži parasti ir interesanti stāsti. Kā bildinājāt jūs?

— Man kādreiz bija paziņa, kurš bildināja meitenes, paņemot viņu rokas un sakot: «Tev ir raupjas rokas. Tu daudz strādā, mazgā veļu, esi laba saimniece, un es gribētu, lai tu būtu mana sieva.» Mēs tad izsmējāmies, tā bija kā anekdote. Kopš tā brīža pagāja laiks, kad es savai tagadējai sievai paņēmu rokas un teicu: «Tev ir raupjas rokas.» Viņai bija apaļas acis, viņa prasīja: «Tu joko?!» Teicu: «Nē!»

— Kā jums liekas, kas ir svarīgākais, kas palīdz saglabāt attiecības un laulību?

— Pacietība vienam pret otru. Spēja abstrahēties no sava ego, jo jebkurās attiecībās katrs vispirms lūkojas uz sevi. Un bieži vien mēs redzam tikai sevi. Mēs nosodām otru, redzam viņa kļūdas, bet tajā pašā laikā paši mēdzam darīt daudzas lietas, kuras otram cilvēkam nepatīk. Bet to mēs neredzam. Jāspēj vispirms saskatīt vainu sevī un atrast cēloņus, kāpēc otrs cilvēks nejūtas laimīgs vai nespēj izrunāties ar tevi. Lai saglabātu attiecības, ir ļoti svarīgi vienam ar otru runāt. Pat, ja ir notikusi kāda nelaime, ir svarīgi to pārrunāt un mēģināt izprast.

Un nekad nedrīkst pieņemt lēmumu tūlīt, uz karstām pēdām. Tas nav pareizi. Ja jūti, ka nevari, distancējies. Paņem brīvu nedēļu. Vienalga. Nomierinies un vienmēr atceries, ka svarīgus lēmumus vienmēr jāpieņem, balstoties uz pārliecību un apzināšanos, kādas sekas tava rīcība izraisīs. Kad to visu esi sevī salicis pa plauktiņiem, tad pieņem lēmumu. Ja esi pieņēmis, tad vairs nevajag raustīties, tas ir vismuļķīgākais.