Kamēr latvju zeltenes, gan tīši, gan netīši, precas ar ārzemniekiem, jo «no pašmāju vīriešiem nekādas jēgas nav», gadās arī mūsu bāleliņiem kādu citzemju zelteni noprecēt. Tā ja, dāmas: jo vairāk apceram vietējo vīriešu trūkumus, jo mazāk paliek to, uz kuriem vēl ir vērts skatīties...
Pabeidzis lietišķos, Ēriks saprata, ka ar koktēlnieka karjeru pie turības netiks. Ģimenes īpašums Kurzemes jūrmalā bija īstā vieta, kur izvērst tūrisma biznesu, un jauneklis nolēma tam pievērsties. Ideja bija tik nopietna, ka Ēriks pat sāka studijas šajā jomā. Tomēr naudiņas studijām ātri vien aptrūkās, bet kredītu ņemt negribējās, kaut vai tāpēc, ka viens kredīts jau bija paņemts lauku īpašuma sakārtošanai un pārvēršanai tūristiem pievilcīgā atpūtas namā.
Pavisam negaidīti, kā glābiņš visām finanšu krīzēm, Ērikam radās iespēja aizbraukt pastrādāt ārzemēs. Tā viņš nokļuva Dublinā. Kā jau tas parasti notiek ar viesstrādniekiem, viņi turas kopā. Un parasti šīs viesstrādnieku kopienas pēc nacionālā sastāva ir ļoti raibas. Dzīvoklī, kur Ēriks bija apmeties, dzīvoja arī Arūns no Lietuvas un vēl divi puiši no Ukrainas un Polijas, taču dzīvokļa īrnieku sastāvs mainījās diezgan bieži, un pastāvīgākais beigu beigās palika Ēriks, jo arī Arūns bija atradis meiteni un drīz vien pārcēlās pie viņas. Draugs gan Ērikam bija stāstījis, ka Lietuvā viņam palikusi draudzene Anna, taču viņš diez cik neticot, ka viņa vēl viņu gaidot. Viņa esot smuka, gudra un temperamentīga meitene, tāpēc viņš nelolojot veltas cerības. Un... nezaudējot laiku.
Ēriks zināja, ka Arūns ar Magdalēnu draudzējas jau labi sen, bet to, ka šīs draudzības rezultātā viņa biedrs ir kļuvis par tēvu, uzzināja tad, kad Arūns viņu uzaicināja raudzībās. To nezināja arī Anna, kas kādu dienu, iepriekš nebrīdinot, no Lietuvas ieradās Dublinā, puišu dzīvoklī. Jā, smuka un temperamentīga meitene. Un, kā izrādījās, uzticīga. Ne vienmēr šīs īpašības ir nesavienojamas.
Bijušajam pārim nācās izskaidroties, un pēc Arūna aiziešanas pie savas jaunās ģimenes Anna bija gatava izdarīt pašnāvību. Pārējie dzīvokļa iemītnieki sēdēja kā paralizēti un, nezinot, kā izmisušajai meitenei palīdzēt, nedarīja neko. Brīdī, kad viņa jau liecās pāri balkona margām, Ēriks bija tas, kurš viņu saķēra un ievilka atpakaļ istabā. Neko neteikdams, viņš viņai nolika priekšā viskija glāzi, kuru Anna vienā paņēmienā iztukšoja. Tāpat klusēdams, viņš pagatavoja tēju un apsēdās meitenei blakus. Viņam bija skaidrs, ka visprātīgāk ir neko neteikt, bet vienkārši būt blakus.
Pēc šā piedzīvojuma Anna negribēja tūlīt atgriezties Lietuvā, bet kādus pāris mēnešus pastrādāt Īrijā un sapelnīt naudu, ar ko sākt jaunu dzīvi. Bez Arūna. Dzīvot viņa varēja puišu dzīvoklī, Arūna istabā. Ēriks joprojām bija līdzās, nejautāja neko lieku, bet bija gatavs runāt par visu, kas Annu interesēja. Arī pārējie puiši pret meiteni izturējās draudzīgi un bija gatavi viņu aizstāvēt no vietējo uzbrukumiem pabos, kur jaunieši parasti gāja izklaidēties pēc darba. Pēc pusgada Ēriks devās uz Latviju, lai apraudzītu savējos, un paziņotu, ka... taisās precēties.
Kāzas notika Latvijā, un Ērika māte savu vedeklu pirmoreiz ieraudzīja dēla kāzu dienā. Anna atzīstas, ka savu un Ērika nākotni redz drīzāk Latvijā nekā Lietuvā, taču tuvākos pāris gadus viņi vēl domājot dzīvot un strādāt Īrijā. Un vēl viņi saka, ka nu abi kopīgi došoties pie Arūna, lai pateiktu PALDIES, ka tieši viņš devis viņiem iespēju atrast vienam otru.