Ja latviešiem ierasts, ka kāzas svinam vasaras otrajā pusē vai rudenī, kad daba ir dāvājusi jauno ražu, ar ko cienāt kāzu viesus, īri, gluži pretēji, precas aprīlī vai maijā. Precēties laikā, kad tiek novākta raža, pēc īru ticējumiem, nozīmē, ka laulībā būs smagi jāstrādā, bet attiecības taču jābauda viegli un jautri kā pavasara vēsmas!
Par kāzu procesiju jau iztālēm vēsta zvanu skaņas. Zvani tiek skandināti uz nebēdu — īri tic, ka to skaņas aizbiedē ļaunos garus, kas varētu traucēt laimīgas laulības ikdienu. Simboliski zvaniņi tiek dāvināti jaunajam pārim — ja pāris sastrīdas, lai tos pašķindina, un skaņas atgādinās par priecīgajiem kāzu brīžiem.
Domājot par mazuli, līgavai bija īpašs lakatiņš, ko sasienot bija viegli pārvērst par mazuļa kristību cepurīti. Ja bērniņš bija meitene, lakatiņš tika nodots viņai mantojumā.
Īriem ļoti svarīga ir laulāto uzticība. Sānsoļus piedot ir grūtāk nekā nesagrēkot. Īru pasakas vēsta, ka elfi un rūķīši mēdza nolaupīt līgavas. Lai tā nenotiktu, kāzās dejojot līgava nedrīkstēja tik sparīgi dancot, ka abas kājas nepieskaras pie zemes, citādi tikpat viegli viņai būšot izlēkt arī no pašas laulības.
Lai pasargātu savu kopdzīvi no skaudības un ļaunas acs, jaunais pāris kāzās ēda auzu biezputru ar sāli, bet, lai laulība būtu auglīga, jaunlaulātajiem bija jādzer speciāls medus dzēriens, un īri ticēja: ja deviņus mēnešus pēc kāzām piedzimis bērniņš, tas noteikti ieņemts šīs maģiskās dziras ietekmē.
Arī mūsdienās senajiem rituāliem ir liela nozīme — īri kāzas svin tradicionālā stilā, arī tērpi tiek izvēlēti saskaņā ar paražām.
Pamatvērtība — kupla ģimene
«Viņam bija sešdesmit gadu, un viņa kuplie, cirtainie mati mirdzēja sidraba baltumā. Taču viņa viltīgajā sejā nebija nevienas grumbas un asajās, mazajās, zilajās acīs spīdēja cilvēka jauneklīgā bezrūpība, kurš nenopūlē smadzenes ar abstraktākām problēmām kā, piemēram, cik kāršu uzņemt pokera spēlē. Viņa seja bija tik īriska, ka pat viņa dzimtenē, ko viņš jau sen bija atstājis, grūti būtu atrast vēl īriskāku: apaļa, spilgti sarkana, ar īsu degunu un platu muti, izteikti kareivīga.
Bet aiz šīs ārienes Džeralds O’Hāra slēpa vismaigāko sirdi. Viņš nevarēja noskatīties, kā vergs raud, dzirdot viņa rājienu, lai tas būtu, cik pelnīts būdams; viņš nespēja izturēt kaķēna ņaudēšanu vai bērna brēkšanu. Bet viņam ārkārtīgi nepatika, ka viņu pieķer šajā vājībā.» (Margareta Mičela. «Vējiem līdzi/»)
Īriem raksturīga liela ģimene, vismaz trīs bērni. Viņi ļoti mīl bērnus — tie tiek lutināti un apčubināti. Bērnu uzvedība ir ļoti brīva un dabiska. Viņi aug bez kompleksiem. Audzināšana ģimenē ir demokrātiska. Bērni tiek audzināti, stāstot un skaidrojot, ko drīkst un ko ne. Pērienu mazie īri nepazīst!
Reliģisko īpatnību dēļ joprojām pastāv atsevišķas meiteņu skolas un zēnu skolas, bet ir arī tādas, kur bērni mācās kopā. Parasti skolēni valkā formastērpus un no mājām uz skolu un atpakaļ viņus vadā speciāls autobuss.
Kaut arī laulībā īri dodas salīdzinoši vēlu, ap 30 gadu vecumu, kad ir iegūta izglītība un nodrošināts materiālais dzīves pamats, tradicionāli ģimenes galva ir vīrietis, kurš senāk aktīvāk piedalījās sabiedriskajā dzīvē, rūpes par ģimenes pavardu atstājot sievas ziņā. Sieva arī bija lēmēja par bērnu audzināšanu, bet būtiskākos sadzīviskos jautājumus apsprieda abi laulātie kopā. Savulaik vecāki arī bija tie, kas izvēlējās meitai precinieku.
«— Nu, mazā jaunkundzīt, nav svarīgi, kas tevi apprec, ja tikai tas ir džentlmenis, kurš domā tāpat kā tu, dienvidnieks ar sirdi īstajā vietā. Sievietei mīlestība rodas pēc kāzām.
— Ak, tēt, tie ir vecmodīgi Īrijas uzskati!
— Bet tie ir labi un pareizi! Tikai šie nelgas jeņķi dzenas pēc laulībām aiz mīlestības — gluži kā nēģeri! Vislabākā laulība ir tā, kur vecāki paši meitai izraugās vīru. Kā tāda muļķīga meitene kā tu var atšķirt īstu vīru no blēža? Paraugies tikai uz Vilksiem! Kas viņus kopš paaudzēm uztur lepnus un stiprus? Viņu ģimenē precas tikai līdzīgs ar līdzīgu, viņi prec savas māsīcas, paklausīdami ģimenes padomam.»
(Margareta Mičela. «Vējiem līdzi/»)
Īri pēc dabas ir jautri, viņiem patīk svētki un viesības. Brīvdienās ģimenes cenšas laiku pavadīt kopā, ceļojot vai nodarbojoties ar kādu sporta veidu. Īri labprāt arī dodas ciemos cits pie cita. Parasti draugi ir kopēji — draudzējas ģimenes savā starpā. Svētkus īri parasti svin ārpus mājas — krodziņos. Tie ir arī vieta, kur apspriest aktuālos politikas notikumus, pa televizoru vērot futbola spēles un vienkārši tikties ar draugiem. Tie ir mājīgi, un vietējie tur ērti iekārtojas, lasa avīzes un skatās futbolu.
Uz pabu (īru krodziņu) dienas laikā nāk pat kopā ar bērniem. Tā sakot, tie ir gluži kā otrās mājas. Mums pierasts, ka uz krodziņu dodamies padraiskoties ar pretējā dzimuma personām, bieži vien iepazīšanās notiek tieši tur... Taču īriem pasēdēšana krodziņā nesaistās ar laulības pārkāpšanu vai flirtu, un sieva, pavadot laiku mājās ar bērniem, zina, ka viņas vīrs tērzē ar draugiem, nevis bauda svešas daiļavas apskāvienus.
Īri ir omulības cienītāji, un mājas ir viņu miera osta. Īriem ir raksturīgs teiciens «Slan Abhan», kas viņu valodā nozīmē — «sargi mājas»; tas tiek lietots kā novēlējums, gan viesiem dodoties ceļā, gan sagaidot atgriežamies savus ceļotājus.
Tieši ģimeniskās vērtības ir tās, ko vecāki cenšas ieaudzināt saviem bērniem — Īrijā ir maz šķirtu ģimeņu, netiek atbalstīti aborti. Vecāki cenšas palīdzēt bērniem, tiem sākot patstāvīgu dzīvi — gan ar padomiem, gan, ja nepieciešams, arī materiāli.
Ko ceļ galdā īri?
Neraugoties uz krodziņu kultūras tradīcijām, kuru neatņemama sastāvdaļa ir arī dažādu grādīgu dzērienu iemalkošana, īri neslīgst alkoholismā. Svarīgās lietas un attiecības viņi kārto ar skaidru galvu, taču dzērieni piederas pie atpūtas un baudām. Sevišķu popularitāti visā pasaulē ir izpelnījies īru viskijs, ko īri senāk dēvējuši par dzīvības ūdeni. Taču speciālisti nav vienisprātis par viskija īsto dzimteni — līdzās īriem, arī skoti pretendē uz šā stiprā dzēriena atklājēju statusu.
Pats vārds viskijs pirmoreiz oficiāli minēts tikai 1736. gadā un vairāk atvasināts no skotu nekā no īru runas manieres, toties dzēriena brūvēšanas tradīcijas ir zināmas vismaz kopš 5. gadsimta, kad ar to pārsvarā nodarbojās mūki. Ne vienā vien avotā kā galvenais patrons tiek minēts īru Svētais Patriks, līdz ar to īri uzskata, ka tieši ķeltu zeme Īrija ir īstenā viskija dzimtene.
Mūsdienu steidzīgajā ritmā arī īru galdā aizvien lielāku vietu ieņem pusfabrikāti un ne tik veselīgi padzērieni. Teju tradicionālas vakariņas ir cepta vista un frī kartupeļi. Arī ceptas olas, šķiņķis un konservētas pupiņas, jēra gaļas sautējums ar dārzeņiem, bet saldajā — sātīgs ābolu pīrāgs. Bet kā ar lieko svaru? — varētu vaicāt...
Diezgan daudz īru ir apaļīgi, tostarp arī sievietes. Taču tievuma kulta vietā īrietes vairāk uzmanības vērš emocionālajai labsajūtai un neuztraucas par to, ka laulība varētu izjukt dažu lieku kilogramu dēļ. Ja jau tā ir balstīta uz tik svārstīgiem un mainīgiem pamatiem kā ārējais izskats, tad jau tai nav lielas vērtības... Īru sievietes ir pašapzinīgas un atturīgas — neielaižas šaubīgos romāniņos ar svešiem vīriešiem. Arī vīrieši ciena ģimenes sievietes un nebūt nealkst pavedināt cita sievu. Taču sava daļa pārgalvības īriem piemīt — par dogmām un aizspriedumiem svarīgāks ir dzīvesprieks.