Krāpšana kā «pārtikas bagātinātājs»? Nu nē!

Tātad jāiztēlojas situācija — mans vīrietis bijis neuzticīgs. Nav pat jāiztēlojas, šāda situācija man ir bijusi. Es viņus pieķēru «pie rokas». Kā es rīkojos? Es ar viņu neapprecējos. Basta! Viņš gan bija gatavs nolūgties un nozvērēties, bet es negribēju klausīties nekādus BET.

Tagad varu sev uzsist uz pleca: «Gudra meitene biji!» Jo, zinot, kā rit viņa laulības dzīve, es negribētu sev tādu sievas likteni. Viņam mīļākās ir nemitīgi. Pirmā uzradās, kad dēliņam bija tikai pāris mēnešu. Pēdējā pēc divu gadu salūta pateica «čau» šopavasar. Daža krāso dzīvi pusgadu, daža — piecus, bet tā tas turpinās jau 20 gadus — faktiski visu laulības stāžu. Pauzītes, kad mans bijušais līgavainis ir uzticīgs sievai, ir smieklīgi īsas, salīdzinot ar mīlas maratoniem. Nu, saki, vai man toreiz vajadzēja piedot?

Vai sieva to zina? Pieļauju, ka vismaz nojauš. Kāpēc samierinās? Prasi viņai! Bet es nespēju izdomāt nevienu attaisnojumu, lai, piedodiet, visu mūžu ļautu sevī stūķēt locekli, kas tikko izvilkts no citas sievietes. Es nevienu dienu  neļautu sevi tā pazemot. Basta! Tā nav teorija, kā jau teicu — tā ir skarba skola ar reiz jau nokārtotu sesiju.

Droši vien var rasties ziņkāre — kā tad man klājies tālāk — pēc tām nenotikušajām precībām? Labi man klājas. Neviens vīrietis manā mūžā mani vairs nav krāpis. Un, ja ir, tad man ne matiņš nav nokritis no galvas — saproti, ko ar to domāju, — nav bijusi neviena situācija, kad man būtu iemesls domāt: «ja nu viņš tagad...» Nezinu, vai kāds prot tik izsmalcināti un izskaitļoti krāpt, lai otrai pusei pat skropstiņa nenotrīsētu.

Es pati? Nemelošu — ir bijuši īsi brīži paralēlās attiecībās. Bet abos gadījumos man nācies sev atzīt, ka mana neuzticība nozīmē, ka tās pirmās — tās ir cauri, un atliek vien saņemties un pielikt punktu, lai nemocītu nevienu šā trīsstūra dalībnieku un vispirms jau sevi. Te es piekrītu Dacei: neuzticība, ja arī tas nav kaut kā jauna sākums, tad kaut kā veca beigas — noteikti.

Tā taču ir ābece — ja sirdī ir kāds cits, tad manis tur vairs nav par 100 procentiem. Baidos, ka pat par 10 ne. Te pat nav runa par piedošanu — vienkārši jāļauj tam cilvēkam dzīvot laimīgam tur, kur ir sirds. Un man nepatiktu, ja vīrietis teiktu: «Es tev piedodu — turpināsim no nulles punkta.» No nulles punkta var tikai sākt. Turpināt — nekad vairs!

Toties zinu, ka spētu piedot «negadījumu». Stulbi jau skan, bet — vienas nakts sakaru es varētu norakstīt. Pieļauju, ka tas ir līdzīgi kā reizi mūžā gribēties nolēkt ar gumiju no Gaujas tilta. Nolēkt, bet nesaslimt ar to. Rupjš salīdzinājums, bet nekas labāks man nenāk prātā.

Un atkal tā nav teorija — bija man jāpārdzīvo arī tāda situācija. Viņš pats pastāstīja, un es piedevu. Un nekad vairs neesmu to bāzusi acīs. Ja šādas «nolēkšanas no tilta» būtu regulāras, ja es justu, ka viņam tas ir «pārtikas bagātinātājs», es izstātos — viennozīmīgi.

Jā, tieši es, jo zinu, ka vīrietis to nemūžam nedarītu. Kāpēc gan lai viņš to darītu, ja ir dienišķā maize un ir deserts? Tāpat es izstātos = nepiedotu, ja uzzinātu, ka viņam ir paralēlas attiecības. Un man pat negribas tagad kļūt tik merkantilai, lai skaidrotu, kāpēc. Vienkārši es nekad nebūtu ne otrā, ne paralēlā sieviete. Vai nu es esmu «ARĪ deserts», vai nekas. Viss!