Stāsts par nodevību

Reiz sagribējās parunāties, un es bez brīdinājuma piezvanīju pie viņas durvīm. Sākumā draudzene negribēja mani ielaist, aizbildinoties ar visādiem ieganstiem, bet, kad tomēr ienācu, priekšnama spogulī ieraudzīju, kā mans puisis istabā ceļas no gultas un sāk ģērbties. Ne vārda neteikusi, aizcirtu durvis un aizgāju.

Pēc nedēļas, varbūt divām, aizgāju pie draudzenes ar šampanieša pudeli, jo biju izdomājusi, ka puiši nāk un iet, bet draudzene tomēr paliek draudzene. Nolēmu, ka es viņai piedodu. Tā it kā arī bija, taču, lai kā sevi mānījām, emocionālā saikne bija zudusi — pamazām un pakāpeniski pašķīrāmies.

Satiku viņu pavisam nesen pēc daudzu gadu neredzēšanās. Abām jau savas ģimenes, nekā dalāma, mierīgi aprunājāmies, tomēr jutu, ka kaut kāds aizvainojums manī ir palicis — nodevība paliek nodevība. Ne jau tas puisis man bija vajadzīgs, bet tas, ka cilvēks, kuram esmu uzticējusies, ir pievīlis. Tas ir neatgriezeniski.

Komentē psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke:

«Oficiālas vēstules bieži vien beidzam ar vārdiem: «Jau iepriekš pateicoties...» Cilvēkiem vajadzētu iemācīties dzīvot ar šo «jau iepriekš pateicos». Par to, ka: tu esi bijis, ka mani ievēroji, ka iemīlēji, ka veltīji man savu laiku, ka man kaut ko, kaut arī caur sāpēm, iemācīji. Taču mūsu lepnums neļauj pateikties, tā vietā ir lozungs «Es tevi mīlu, un tāpēc tu man esi parādā».

Līdzīgās situācijās, protams, izdevīgāk ir dusmoties uz sievieti, kura izrādījās trešā persona jūsu pārī, nevis uz vīrieti. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka vīrieti vairumā gadījumu tu taču gribi paturēt savā dzīvē, bet to sievieti — nekādā gadījumā. Otrkārt, tas ļoti sit pa patmīlību, ka vīrietim bijusi cita; tātad viņa kaut kādā ziņā ir novērtēta augstāk. To ir ļoti grūti atzīt, tāpēc izdevīgāk un vieglāk ir to otru sievieti nomelnot, taču viņa no tā sliktāka nekļūs, tāpat kā pati nekļūsi baltāka. Vajag iemācīties katrā cilvēkā saskatīt kaut ko labu, kaut vai kādu sīkumu, lai cik grūti tas būtu. Tas palīdz tikt galā ar nepatiku pret viņu un vieglāk spert nākamo soli pretī piedošanai.

Pamēģini apsēsties, aizvērt acis un iztēloties to sievieti, kura pārgājusi ceļu, un domās pateikt: «Es tev piedodu. Es savā laikā arī iemīlēju to vīrieti, es saprotu, ka viņš ir mīlestības vērts, tāpēc tas ir absolūti saprotami, ka arī tu varēji viņu iemīlēt. Es piedodu, jo mums abām no tā būs labāk. Tu neesi vainīga, jo bez mana vīrieša piekrišanas, tu nevarētu viņu aizvilt.»

Sievietes, kuras nevar piedot līdzīgas situācijas, visbiežāk cieš no ginekoloģiskām slimībām. Greizsirdība un cistīts dzīvo roku rokā. Ja sievietes to zinās, varbūt savas veselības labā mēģinās norīt aizvainojumu.

Vislabākās zāles ir humors. Nevajag pret savu dzīvi izturēties pārlieku nopietni. Skaidrs, ka mēs katrs spēlējam savu lomu sabiedrībā. Atceroties vārdu «spēle», kļūst vieglāk dzīvot, vieglāk pieņemt otra spēles noteikumus. Tas ir pareizākais veids, kā labi justies sociumā. Dzīve ir kā okeāns: viens vilnis atnes cilvēku, kuram pieķeries, tad aizskalo, un nākamais vilnis nesīs ko jaunu. Nevajag apraudāt šo viļņu spēli. Dzīve ir par garu vienai mīlestībai. Varam teikt arī tā: mīlestība ir viena, mainās tikai tās objekti.»