Edmunda Katana romāns «Sievietes un mīļākie» Lietuvā 2006. gadā bija viena no visvairāk pirktajām grāmatām, pārspējot pat D. Brauna «Da Vinči kodu». Vienlaikus tā izraisīja daudz pretrunīgu vērtējumu. Augustā intriģējošais attiecību romāns izdots arī Latvijā (izdevniecība «Tapals», I. Jansones tulkojums). Tas ātri iekļuva visvairāk pārdoto grāmatu pirmajā trijniekā.
Daļa sieviešu niknojas, ka rakstnieks pārlieku uzmanību veltījis seksam, ķermeņu pievilkšanās spēkam, neatstādams vietu dvēselei. Citus biedē, ka romānā sievietes attēlotas kā veiklas, bezjūtīgas vīriešu mednieces. Pats rakstnieks apgalvo, ka tikai gribējis parādīt pēc iespējas reālākas sievietes un ar patiesām tieksmēm dzīvojošus vīriešus.
— Jūs apgalvojat, ka esat rakstījis romānu tādēļ, lai sievietes un vīrieši labāk cits citu izprastu un būtu mazāk šķiršanos. Bet sievietēm ir grūti tam piekrist, jo romānā attēlotie vīrieši ir poligāmi.
— Vai tas mums patīk vai nepatīk, bet tāda ir realitāte — vīrieši ir poligāmi. Tā daba iekārtojusi, lai nepaliktu nevienas neapaugļotas sievietes. Tikai neliela daļa vīriešu ir monogāmi. Un diemžēl ne jau tos sievietes tiecas apprecēt pirmām kārtām. Sievietēm visvairāk rūp drošības izjūta, materiālie resursi, tāpēc viņas meklē aktīvus, spēcīgus vīriešus, un tie, būdami mērķtiecīgi, ir arī poligāmi.
Svarīgākā problēma: kā sievietei saglabāt tuvību ar vīrieti, kurš reizēm ir poligāms? Kā viņai pieņemt šo realitāti?
— Daudz uzmanības esat veltījis neuzticībai — gan sieviešu, gan vīriešu. Ar to tā atšķiras?
— Vīrieši, tikdamies ar mīļāko, nepiešķir lielu nozīmi jūtām. Viņiem svarīgākais ir sekss, fiziskā pievilkšanās. Viņi pat mēdz būt neapmierināti, ja mīļākā sāk daudz runāt par savām jūtām.
Turpretim sievietes, iekritušas ārlaulības sakaros, reti kad apstājas tikai pie instinktiem. Neviļus viņas aizvien vairāk fantazē par jūtām, par kopīgas dzīves iespēju ar mīļāko, jo kultūra kopumā nosoda sievieti, kura satiekas ar vīrieti tikai seksa dēļ. Sievietei ir svarīgi attaisnot sevi, nejusties maukai, tāpēc viņa neuzticībai meklē citus — cēlākus — motīvus.
Tāpēc sievietes neuzticība ir ģimenei bīstamāka. Nereti jau pēc mēneša vai diviem viņa sāk apsvērt, plānot, ar ko viņai būtu labāk dzīvot — ar laulāto vai mīļāko, kurš, lūk, viņu ļoti mīl.
— Taču biežāk šķiršanos izraisa un ģimeni atstāj vīrieši, nevis sievietes.
— Tāpēc, ka mīļākais reti kad mudina iemīlējušos sievieti atstāt ģimeni. Pat pretēji — norauj sievieti no romantiskajiem padebešiem uz zemes, paziņodams, ka viņu attiecības ir tikai patīkams sekss. Turpretim mīļākās, it īpaši ja vīrietis ir turīgs, mēdz būt ļoti aktīvas un ķeras pie dažādiem līdzekļiem, lai izjauktu viņa ģimeni.
Bieži mīļākās pacenšas, lai sieva uzzinātu par vīrieša neuzticību un ģimenē izraisītos skandāls. Ja laulātais vismaz uz ilgāku laiku aiziet no mājām, vēlāk mēdz būt grūti atjaunot agrākās attiecības.
Šajā cīņā sievas nereti zaudē mīļākajām, kuras ar vēsu prātu apdomā gājienus. Sievas rīkojas tā, kā mīļākajām ir izdevīgi, un atjēdzas tikai tad, kad partija jau paspēlēta.
— Kas izraisa zaudējumu?
— Vīrieša vainas izjūta. Sieva, demonstrēdama savu aizvainojumu un bārstīdama pārmetumus, spiež vīru nemitīgi justies vainīgam. Ilgi to paciest ir grūti. Tāpēc vīrietis nereti pieņem vienkāršu lēmumu: ja esmu slikts, dzīvošu ar to, kurai liekos labs. Var teikt — sieva pati izgrūž vīrieti no ģimenes. Bet pēc tam krīt depresijā un staigā pie psihologiem.
— Bet jūs attēlojat arī citādas sievietes — kuras ļoti racionāli, kā vīrieši, skatās uz ārlaulības sakariem.
— Tās ir sievietes no turīgām ģimenēm. Viņas nekad nešķiras no vīra, ja mīļākais nespēj sniegt viņām tikpat bagātu dzīvi. Var teikt, tās ir klasiskas ģimenes, kur materiālie jautājumi sievietēm ir svarīgāki par jūtām.
Šīs sievietes, nesaņēmušas pietiekami daudz uzmanības no vīra, atrod mīļāko, lai apmierinātu savas emocionālās vajadzības. Tādu sieviešu tagad ir daudz, jo ārlaulības sekss un neuzticība vairs nav nekas apkaunojošs. Sievietes neslapstās, atklāti apspriežas ar draudzenēm un saņem no viņām pilnīgu atbalstu: «Bez šaubām, nelaid garām izdevību un izbaudi dzīvi ar citu vīrieti.»
Paradumi ir ļoti mainījušies, it īpaši lielpilsētās. Mūsdienu sievietei viņas emocionālās vajadzības ir svarīgākas par morāles normām. Uzvedību nosaka nevis morāle, bet bailes iekrist.
Tāpēc nevar teikt, ka tikai vīrieši pārāk viegli padodas savām tieksmēm. Mūsdienu sievietēm ir ne mazākas emocionālās vajadzības, kuras viņas tiecas apmierināt.
— Ir sievietes, kuras saērcinājis tas, ka jūs redzat tikai sievietes mednieces: viltīgas, praktiskas, bezjūtīgas.
— Dīvaini to dzirdēt no sievietēm. Viņas pašas labi zina, kādas ir patiesībā. Sievietes pirmām kārtām vada praktiskas intereses un tikai pēc tam — jūtas.
Bet nevajag domāt, ka es cenšos atmaskot sievietes mednieces. Nekā tamlīdzīga! Es apbrīnoju tādas sievietes! Jo viņas ir tuvāk dabai — rīkojas pēc dabas likumiem. Domāju, ka tā ir vīrieša laime — sastapt labu mednieci. Tad ļoti iespējams, ka ģimenes dzīve būs laimīga.
— Diez vai daudzi vīrieši tam piekristu. Viņi taču no medniecēm bīstas.
— Bīstas, jo nav iedziļinājušies dzimumu attiecībās. Sievietei arī jābūt labai medniecei. Un, ja sieviete lielās, ka nenolaižas līdz «tādam līmenim», ļoti iespējams, ka ģimenē būs ne mazums problēmu.
Kāda ir galvenā mednieču priekšrocība? Viņas nav tik subjektīvas kā citas sievietes. Ģimenes dzīvē tas ir ļoti svarīgi. Pieņemot lēmumu, mednieces neuzticas tikai saviem iespaidiem, pārdomām vai grāmatu gudrībām. Viņas balstās uz to, ko varētu nodēvēt par sieviešu kolektīvo apziņu.
— Kā tā izpaužas?
— Tās ir kā klišejas, štampi — tipiskāko situāciju tipiskākie vērtējumi, kas ceļo no paaudzes paaudzē. Kolektīvajā apziņā ir apkopoti visi padomi, pamācības, kas saistītas ar dzimumu attiecībām. Tādus tekstus sievietes atkārto cita citai visur — Viļņā, Klaipēdā vai Balberišķos —, tas nav atkarīgs no viņu individualitātes.
Kā šis mehānisms darbojas? Kad rodas konflikts ar partneri, situācija tiek nekavējoties ievietota līdzīgu gadījumu plauktiņā, pamatīgi apspriesta ar draudzenēm, salīdzināta, un tikai tad sieviete izlemj, kā tas būtu jāvērtē un jāuzvedas. Tāds lēmumu pieņemšanas veids pasargā sievieti no liktenīgām kļūdām, kas var sagraut ģimeni.
— Taču ir sievietes, kuras teic, ka šādi ar draudzenēm sačukstējušās jaunībā, bet vēlāk no tā izaugušas.
— Nav labi atrauties no sieviešu pasaules izjūtas. Kolektīvajā apziņā ir iekodēts būtiskākais — sievietes dabas spēks: spēja savaldzināt, «piesiet» sev vīrieti, dzemdēt un pasargāt bērnus.
— Jūs domājat, ka dabas spēks ir svarīgākais faktors, kurš veido dzīvi un kam jāpakļaujas arī vīriešiem?
— Bez šaubām. Kultūras ietekmes dēļ mēs pārāk pārspīlējam savu nozīmi, fantazējot par dzīves jēgu un augstākiem mērķiem. Patiesībā lielai daļai no mums nolemtais ir ļoti vienkāršs: nākt šajā pasaulē, izaudzināt bērnus un atkal aiziet.
— Vai vīriešiem nešķiet aizskaroši atzīt savu pasīvo lomu?
— Vīriešus aktīvus padara dzimumdziņa. Bet šī aktivitāte ir diezgan akla. Ja nebūtu sievietes tālredzības, vīrieša tieksmes bieži beigtos ar neko.
Man patika, kā viena sieviete paziņoja: «Pilnībā pārliecinājos, ka sievietes ir racionālais dzimums.» Jā, sievietes ir racionālākas attiecību veidošanas un izkopšanas jomā. Bet vīrieši, izvēloties partneri, ir vairāk pakļauti jūtām un neapdomīgāki: vadās tikai pēc savām tieksmēm un jūtām, kas izriet no tām.