Ilgi mums bija jāgaida, nu esam sagaidījuši — mūsu valsts stabilitātes garants beidzot mūs ir ievedis to nedaudzo valstu pulkā, kurām gada inflācija ir pāri 10%. Pacietīgi daudzus jo daudzus mēnešus klausījāmies ziņas, ko vēsta par mūsu valsts jaunākajiem sasniegumiem šajā ekonomikas laukā. Nu beidzot varam līksmot par mūsu valsts panākumiem.
Valdības ilgstoša neizlēmība un pretinflācijas plāna iedarbināšana tikai šā gada jūlijā šķiet nākusi par vēlu. Ko gan varēja gaidīt no apkarošanas plāna, kas pagaidām nopietni ir skāris tikai privātpersonu kreditēšanas sektoru. Pieļauju iespēju, ka inflācija sevi vēl nav izsmēlusi, jo tai ir nozīmīgi sabiedrotie parlamentā, kas tā vien tīko īstenot kādu megaprojektu, jo kā nekā tiem jau vienalga par Latvijas valsti un tautu. Jo lielāks megaprojekts, jo labāk. Jo grūtāk to izkontrolēt, jo lielāku procentu var pēc tam palūgt darbu izpildītājiem ielikt partijas kasē un ziedot «pozitīvisma kampaņām» (Dienvidu tilts te ir spilgts piemērs tam).
Interesanti, ka esam ierindojušies aptuveni TOP 50 no 250 valstīm inflācijas tempu dinamikā, vadoties pēc «CIA World Factbook» 2006. gada inflācijas tempiem. Mums ir tikai nedaudz jāpacenšas, lai pārspētu tās dažas negantās Āfrikas valstis, kas ieņem topa augšgalu. Uzdevums nav neiespējams, līdz piektajai vietai mūs šķir tikai ~5%. Pēc tam jau uzdevums kļūst grūtāks, lai pārspētu Kongo (18,2%), Birmu (21,4%), Gvineju (29,0%), Irāku (64,8%) un topa līderi Zimbabvi, kur valda ekonomiskā krīze un 2006. gada inflācija bija 976,4%. Tomēr neraizējieties, nekas nav neiespējams, arī mēs varētu drīz sagaidīt kādu ekonomisko krīzi vai devalvēt latu, un tad mūsu inflācija paceltos debesīs...
Viss jau būtu varen jautri, un mēs varētu priecāties, ka kaut kādā jomā mēs Eiropas Savienībā ieņemam pirmo vietu, ja vien no tās neciestu Jūs, lasītāj, kas dzīvo šodienas Latvijā. Nav pat jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka reālā lata vērtība devalvējas, jau aizejot uz veikalu. Ja pirms pieciem gadiem maizi un pienu jūs varējāt nopirkt par 40 santīmiem, tagad jūs to varat nopirkt par 80 santīmiem, un, ja prognozes piepildīsies, nākamgad šo pašu maizi un pienu jūs varēsiet nopirkt par ~1,5 latiem. Loģiski, ka tas vissāpīgāk ietekmēs mazturīgās un vidēji turīgās ģimenes, kam josta būs jāpievelk vēl ciešāk, ja vispār būs enerģija to vēl pievilkt. Varam neklausīties varai kalpojošos ekonomistos, kas ir tikai teorētiķi un runā par pieprasījuma–piedāvājuma attiecībām, sakot, ka cenas nevar celt mūžīgi, jo tad neviens nepirks preci. Muļķības, cilvēkiem tāpat vajadzēs no kaut kā pārtikt, pat ja maize maksās 15 latu, vienalga to nāksies pirkt, lai izdzīvotu.
Šobrīd ar esošo valsts vadīšanas veidu saskatu tikai divus notikumu attīstības scenārijus: 1) lēna Latvijas pamatiedzīvotāju skaita samazināšanās uz negatīva dabiskā pieauguma rēķina un aizbraukšanu uz ārzemēm, sagaidot ekonomisko krīzi, ja tauta turpinās samierināties ar esošo vai vienkārši aizbraucot prom; 2) Latvijas izķepurošanās no radušās situācijas, mainot valdību, laižot pie varas cilvēkus, kuriem rūp valsts liktenis, kuri īsteno pasākumu sēriju, lai izvilktu Latviju no purva.
Varbūt redze mani viļ, bet saskatu tikai šos divus attīstības modeļus, no kuriem, visticamāk, piepildīsies pirmais... Diemžēl...