«Sievietes un mīļākie» ir romāns gan nākamajām līgavām, gan sievietēm, kuras jau stāv uz šķiršanās sliekšņa. To izlasot, varbūt šķiršanās attālināsies, laulātie labāk sapratīs viens otru, un kopīgā dzīve kļūs laimīgāka. Romānā attēlotas dažāda vecuma 6 pāru attiecības — 20-gadnieki, kuri laužas iekšā plašajā pasaulē, un 30-gadnieki, kuri jau zaudējuši daļu skaisto cerību. Šīs dzīves telpas nemitīgi savijas, papildina cita citu, iegūstot kaitinošas un pretrunīgas nozīmes.
Publicējam fragmentu no Edmunda Katana romāna «Sievietes un mīļākie».
***
Vakara krēsla sabiezēja. Stāvēdams kopmītņu balkonā, Artūrs dziļi ievilka dūmu. Galvā atkal noskanēja tās trīsdesmitgadīgās skaistules stingrā balss:
— Mīla ir romantiķu pesteļi. Vīrieša vieta ir darbā. Viņam jāar un jāuztur ģimene.
— Cik nežēlīgi, salti viņa runāja! Skatīdamies uz laternu apspīdēto ielu,
Artūrs ar rūgtumu nodomāja, ka, iespējams, tā ir taisnība — mīlestība patiešām nav neko daudz vērta.
Krūtīs krājās smacīga smeldze. Artūrs zināja, ka nav noticis nekas īpašs un viņam nav par ko dusmoties. Tāda jau bija viņa dzīve: maz naudas, nakts dežūras un pieticīga pārtika nepievilcīgi smakojošā ēdnīcā. Bet tur, kur spīdēja lielā pilsēta ar mirdzošām vitrīnām, viņš vienmēr jutās kā nepiederīgs, kas slepus met skatienus uz bagātajiem un, galvu nokāris, velkas projām.
Un tas skats, ko viņš šodien redzēja, arī bija no tās citas, viņam svešās pasaules. Gaišmatainā Ilona, kuru viņš dažus mēnešus bija palaikam uzrunājis, priecīgi apvija rokas bandītiska paskata tipam.
Un kā zvēroja viņas acis! Kā viņa tam pieglaudās, mīļi smaidīdama! Un kā viņa, maigā un jūtīgā, tādam nepiestāvēja — parupjam, nevērīgam, dzelošu skatienu!
Bet tas džeks stāvēja pie spīdīga BMW! Stāvēja, labi ģērbies. Un tajā minūtē viņi abi ar Ilonu izskatījās kā ieklīduši no bagātas, visu kārotas dzīves.
Mezdams acis uz viņiem, Artūrs skaidri, gandrīz līdz sāpēm sajuta, ka dzīve, uz kuru tik priecīgi lauzās Ilona, viņam ir pilnīgi neaizsniedzama. Viņš nevarēja dot to, pēc kā viņa slāpa. Viņam nebija naudas! Nebija pat sarūsējuša automobiļa. Un tajā acumirklī visas viņu abu tikšanās, visas sirsnīgās sarunas, kad viņš bija grimis Ilonas jutīgajās acīs, kuras itin kā dzirdēja viņa dvēseli, šķita sīkas un nožēlojamas.
Artūrs ne reizi nebija mēģinājis Ilonu apskaut un noskūpstīt, jo domāja, ka vēl par agru, ka tā tikai aizskartu viņu, maigo un labo, ar savām dzīvnieciskajām alkām. Viņš gaidīja, nezin uz ko cerēja un...
— Nu ko — nogulēji, vilciens aizbraucis? — sarkastiski trieca Roberts.
Jā, viņš nebija uzdrīkstējies... Un pat tas vienīgais gājiens uz kino, pēc kura viņš pavadīja Ilonu līdz kopmītnēm, bija beidzies tikai ar nesakarīgām sarunām. Viņš nebija saņēmis dūšu viņu apskaut un noskūpstīt. Ilona viņam bija šķitusi tik sirsnīga, dvēseliska, varbūt pat bērnišķīga, ka viņš nekādi nespēja līst pie viņas, tiekties pēc miesiskas tuvības.
— Ak, laba, sirsnīga... Kas — viņa? — Roberts savilka uzacis nevērīgi, kā riebumā. — Nu tu dod!... Viņa taču ir pilnīgi tupa meiča, staigā kā sapnītis. Tāpēc arī skatās, kā tu saki, tādām sirsnīgām acīm. Viņai nav nevienas savas domas, tikai atkārto citu viedokļus... Un galvenais — citiem patikt, izpatikt, pieskaņoties.
Artūrs viņam pretojās, vienlaikus ar nepatiku atcerēdamies, ka tiešām universitātes pagalmā Ilona, klausīdamās citos studentos, vienmēr skatījās viņos ar tādu pašu lētticīgu, pilnībā piekrītošu skatienu. Viņa patiešām bija tāda bezspēcīga, pakļāvīga.
Roberts, sajutis virsroku, iedvesmots mācīja:
— Es saku — nogulēji! Tev vajadzēja viņu pielauzt: aizvest pie sevis un pielauzt. Viņa ir tāda, ka nebūtu daudz pretojusies. Viņa ir laba, bet tādas taču ir labas pret visiem, — viņš ņirdzīgi izšķobījās. — Es zinu, tādas pazīstu. Nu, būtu tur sākumā “nevajag, nevajag”, bet pēcāk pati prasītu: kad tu atnāksi, kad piezvanīsi.
Šie vārdi iedūrās Artūram sirdī — viņš gandrīz ar visu ķermeni sajuta, ka, būdams uzstājīgāks, būtu Ilonu dabūjis. Būtu varējis viņu, maigo, sapņaino, pakļaut un izbaudīt tuvību! Bet palaida garām... Taču tas rupjais džeks ar plato purnu droši vien tā arī izdarīja — iegāza viņu gultā, un tagad viņa priecīgi karas šim kaklā.
Atskrēja vēja pūsma, aiznesdama cigaretes dūmus. Artūrs atcerējās Emmu, ar kuru apbrīnojami viegli bija satuvojies svētdien. Redz, kā uzvedas meitenes! Acu priekšā iznira viņas spicā sejiņa, pavīdēja kalsnais ķermenis, tievās kājas, un atkal uzplaiksnīja iekāres karstums. Viņš satraukti nodomāja, ka varētu aizbraukt un viņu atkal izmīlēt. Bet atturēja doma, ka Emma varbūt istabā nav viena un nekas neiznāks — vajadzēs iet kopā uz pilsētu.
Tas uzdzina šermuļus. Viņš nepavisam negribēja pavadīt ar Emmu laiku. Kaut kā viņā trūka, kaut kā netverama, lai varētu kaut mazliet viņu apbrīnot, izjust maigākas jūtas. Atcerēdamies Emmu, viņš manīja tikai iekāri — stipru, spēju. Un zināja, ka nekad neiemīlēsies viņā, ka vienmēr, no gultas izkāpis, jutīs pilnīgu vienaldzību.
Artūrs ilgojās mīlēt tādas meitenes kā Ilona — maigas, smalkas. Un gluži vai neieredzēja sevi par to, ka blakus viņām kļuva nedrošs un gandrīz nejuta iekāri.
No balkona Artūrs raudzījās uz tumšo pagalmu, ko vietām izgaismoja lampas, uz līkumainajām ietvēm, pa kurām uz kopmītnēm plūda studenti — visi tik atšķirīgi, ar savām rūpēm, nemieru, ilgām. Viņš uzmanīgi vēroja meitenes. Reizēm izdzirdēja viņu balsis, smieklus. Kas var aptvert, par ko viņas domā? Viņš pavadīja tās — noslēpumainas, neparedzamas — ar skatienu, juzdams sevī ieslodzīto iekāri un vienlaikus spīvu naidīgumu.
Pa vienu no ietvēm šovakar atgriezīsies Ilona. Atgriezīsies no tā džeka skavām, iemīlējusies, priecīga. Ko viņa īstenībā jūt, par ko domā? Ko viņai vajag? Bet varbūt viņa ir tāda pati kā Emma? Meiča, ko pielauzis vēl viens puisis? Meiča, kas ilgojas pēc uzmanības? Bet viss pārējais — tikai viņa, Artūra, muļķīgās iedomas?
Roberts viņu izsmēja. Un varbūt pelnīti? Varbūt viņš visu tikai izdomā un bezjēdzīgi sevi nomoka? Kāpēc viņš iekāro tādas meitenes, kuras nespēj mīlēt, bet maigumu jūt pret tādām, kuras neiekāro? Viņam taču tik ilgi — tiešām, cik ilgi! — nav bijis pastāvīgas meitenes. Un tās ir īstas mokas!
Skatīdamies tumšajos pagalmos, uz meitenēm, dzirdēdams viņu balsis, Artūrs juta smagumu un dziļi glūnošu naidīgumu. Kādas viņas ir maldinošas un neatminamas! Visas viņu runas ir tikai pļāpas! Atcerējies Ilonu, viņas saldsērīgās acis, Artūrs īgni nodomāja, ka svarīgākais, ko var izdarīt vīrietis — seksuāli pakļaut sievieti. Tad viņa jau, it kā kaut ko zaudējusi, ieķeras viņā un tiecas viņam piederēt. Tas arī ir vīrieša spēks! Bet visa tā labestība padara vīrieti vāju, viņam pēkšņi kļuva skaidrs.
Artūrs pievērsa acis balkonam divus stāvus zemāk, kur dzīvoja viņa kursa meitenes. Nevērīgi pasmaidījis, atcerējās, kā pirms dažām dienām, no vīna apreibis, bija pajautājis: — Es tā arī nesaprotu, ko jums, meitenēm, vajag — romantiku vai ķerties pie lietas?
— Skaidrs, ka mums vajag laiku un romantiku, — atbildēja Neringa, raudzīdamās viņā lepni un mazliet ironiski. — Es negribu, lai čalis mani iekāro, gribu, lai mīl.
— Aha, pamēģini uzreiz ķerties pie lietas, — pasmaidīja Vilma. — Redzēsi, ka skuķis būs prom.
Artūrs sāka pretoties, teikdams, ka reizēm meitenes tomēr ātri parakstās uz seksu, un tās runas par romantiku ir tikai meli, lai vazātu čaļus aiz deguna.
Neringa, nenolaizdama no viņa acis, sacīja:
— Es, piemēram, negribu seksu, kamēr neesmu pārliecināta, ko puisis pret mani jūt. Tāda nu ir mūsu daba — meklēt pastāvību.
Kādas bija viņas acis! Siltas, jutīgas, kā ievelkošas sevī. Artūrs gluži vai ienira viņā — sievietē, izjuzdams gludo augumu, seju, lūpas... Un piepešas, reibinošas iekāres pārplūdis, nosmīnēja:
— Nu jā, meklēt pastāvību... bet varbūt labu seksu?
Vilma pacietīgi, aizbildnieciskā tonī atbildēja:
— Sieviete grib seksu tikai tad, kad cer kaut ko par to dabūt. Piemēram, ja jūt, ka viņai var kaut ko nopirkt. Vai vadāt pa restorāniem un naktsklubiem. Vai nedēļas nogalē aizvest uz jūru. Tad ātrāk vari tikt pie seksa. Bet citādi ne — vajag mums jūtas izrādīt.
Pārsteigts, tāda viedokļa gandrīz apstulbināts, Artūrs nerimās:
— Tad kā iznāk? Ja ir dāvanas, restorāni, tad meitene ātrāk atdodas... Tātad atdodas tā kā par naudu?
— Kāpēc par naudu? — Vilma dusmīgi sabozās. — Par to, kas viņai ir patīkami... Ko viņa kāro, ar ko var draudzenēm palielīties. Tad viņai arī čalis vairāk patīk.
— Nu, tik un tā par naudu... — nepiekāpās Artūrs. — Tas, ko meitene grib, ir dabūjams tikai par naudu. Un, ja čalim daudz naudas nav, tad viņš spēj mazāk apmierināt meitenes vēlmes. Iznāk, ka viņa it kā atdodas par naudu.
— Nu jau tu te galīgas muļķības muldi... — Vilma vīlusies pat aizgriezās. — Neko tu nesaproti.
Veroties pakrēslā līkumojošajās ietvēs, pa kurām slīdēja studentu silueti, Artūram ausīs joprojām skanēja nedaudz nervozā Vilmas balss: — Nu jau tu te galīgas muļķības muldi... Neko tu nesaproti. — Viņa noskaldīja šos vārdus kā spriedumu. Jā, meitenes viņš nesaprata — viņas bija kaut kas svešs, neaptverams, kas stipri pievilka un vienlaikus biedēja. Bet vai viņas, pilnas emociju un pretrunīgu vēlmju, pašas saprata sevi? Nauda, jūtas, mantas... Vai viņas pašas nav apmaldījušās šajā juceklī?
Artūrs atcerējās, kā, negribēdams piekāpties, uzstājīgi vaicāja Vilmai: — Kāpēc nesaprotu? Vai tad tā nav?
— Mums vajadzīgas jūtas! Nauda ir svarīga, tāda vajadzīga lietiņa... Bet pirmām kārtām mums vajag jūtas! — viņa apgalvoja. — Jo tāda jau ir mūsu daba — meklēt pastāvīgas attiecības.
— Jā, čalis ar naudu, bet bez jūtām, nevienai nav vajadzīgs, — piekrita Neringa. — Vari tādu tikai izmantot vienu otru reizi, un viss.
— Bet izmantot čali varat?
— Un kāpēc gan ne? Čaļi izmanto meitenes seksam, bet meitenes tāpat... patīkamām lietām,
— piekāpīgi pasmaidīja Neringa.
Artūrs vērīgi paraudzījās viņā, it kā sajutis mazliet pavērušās durvis uz viņas seksuālo pieredzi. Kaut ko nenojaušamu, nekaunīgu, satraucošu... Cik puišu viņai bijis? Cik reižu viņa izmantota tikai seksam? Un viņa, atturīgā Neringa, to uzskatīja par normālu?
Viņa bija diezgan skaista, bet mazliet paskarba rakstura. Artūrs bija pamanījis, ka viņš Neringai patīk, un reizēm, tieksmes pārņemts, iedomājās par viņu — viņas augumu un gultu. Bet nekad nekrita kārdinājumā. Jo nojauta, ka, vienreiz pārgulējis, pēc tam nevarēs viegli izvairīties no viņas vēlmes draudzēties.
— Kaut kas te nav tā, — viņš teica.
— Viss ir tā, Artūriņ.
— Nē, tā nav, — viņš nepadevās. — Tad kāpēc, tiklīdz pie universitātes parādās labāka mašīna, visas skuķenes blenž, kas pie stūres? Tas nozīmē — nauda nav svarīga?
— Nē, viņas cer, ka, ja čalis foršs, var kas nopietnāks ar viņu sanākt... — paskaidroja Neringa. — Un ka jūtas radīsies.