4. oktobrī apritēs 50 gadu kopš kosmiskās ēras un līdz ar to arī kosmiskās sacensības sākuma. Tieši 1957. gada 4. oktobrī pulksten 22.48.34 pēc Maskavas laika no Baikonuras kosmodroma startēja pirmais mākslīgais Zemes pavadonis, dēvēts par sputņiku, kas pēc nepilnām piecām minūtēm sasniedza mūsu planētas orbītu un trīs nedēļas, riņķojot pa to, sūtīja radiosignālus.
Kosmosa ērai — pusgadsimts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sfēriskais pavadonis, kura diametrs bija 58,5 centimetri, bet svars 83,6 kilogrami, bija apgādāts tikai ar termometru, diviem radioraidītājiem un četrām zariem līdzīgām antenām — nopietnākas aparatūras uzstādīšanai padomju zinātniekiem vienkārši nebija laika. Kā raksta «Der Spiegel», padomju mākslīgā Zemes pavadoņa palaišana bija zināmā mērā nejaušība, kas izskaidrojama ar militārā kompleksa neveiksmēm.
Pat neraugoties uz to, ka vēl 1955. gadā ASV un PSRS bija deklarējušas, ka vēlas nogādāt pavadoni orbītā Starptautiskajā ģeofizikas gadā, kas sākās 1957. gada jūlijā, Maskavā lielāku uzmanību pievērsa starpkontinentālajām raķetēm. Taču pēc neveiksmīgā raķetes R-7 izmēģinājuma, kad atmosfērā sadega ūdeņraža bumbas makets, zinātniekiem radās iespēja, kamēr tika izgatavots jauns makets, izmēģināt raķetes ar citu derīgo kravu.
Kā atceras viens no padomju kosmosa programmas veterāniem, 96 gadus vecais Boriss Čertjuks, paspēt izgatavot pavadoni, kura uzdevums būtu mērīt Zemes magnētisko lauku, vairs nevarēja un kosmosa programmas vadītājs Sergejs Koroļovs (viņa uzvārds tolaik skaitījās valsts noslēpums, un viņu pazina tikai kā «galveno konstruktoru») ierosināja nevilcināties un ātri izgatavot pavadoni faktiski bez jebkādas aparatūras. Raķešinženieris un kosmonauts Georgijs Grečko, kurš tolaik strādāja S. Koroļova komandā un piedalījās starta trajektorijas aprēķināšanā, sarunā ar AP atceras, ka S. Koroļovs pieprasījis uzmest vienkāršākās skices un nosaucis kosmisko aparātu par PS 1, kas nozīmējis «Vienkāršākais sputņiks» (prosteijšij sputņik). S. Koroļovs ļoti steidzies, jo, neraugoties uz lielo slepenību, kas valdīja ap projektu, viņam licies, ka amerikāņi var apsteigt padomju pusi — šā iemesla dēļ sputņika starts pat pārcelts no 6. oktobra uz 4. oktobri. Galvenais konstruktors, kuru padomju līderis Ņikita Hruščovs vēlāk atteicās izvirzīt Nobela prēmijai, mainījis pavadoņa formu no konusveida uz lodes. «Zeme ir sfēra, un tās pirmajam pavadonim arī jābūt sfēriskas formas,» viņš sacījis.
Pavadoņa starta dienā S. Koroļovs, lai uzsvērtu notikuma nozīmīgumu, kopā ar saviem līdzstrādniekiem klusējot gājis pusotru kilometru no angāra, kur līdz tam atradies pavadonis, līdz starta vietai. «Koroļovs labāk par citiem saprata, cik svarīgi ir atklāt kosmosa ēru. Miljardiem gadu Zemei bija bijis tikai viens Mēness, bet nu tai bija otrs — mākslīgais Mēness,» atceras G. Grečko.
Lieki sacīt, ka tajā pašā vakarā par panākumu informēts Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ņ. Hruščovs. Viņa dēls Sergejs atceras, ka abi ar tēvu paklausījušies no orbītas skanošo sputņika signālu pīpīpī un gājuši gulēt — padomju līderis pavadoņa palaišanu sākotnēji uztvēris kā vēl vienu no daudzajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kā jaunas pasažieru lidmašīnas vai elektrostacijas palaišanu. Līdzīgi reaģēja arī oficiālais partijas laikraksts «Pravda», kas ziņu par sputņika palaišanu noslēpa pirmās lappuses stūrī zem gūzmas ar oficiāliem partijas dokumentiem.
Tikai dažas dienas vēlāk, kad visa pasaule klausījās sputņika signālus un mēģināja to saskatīt (patiesībā gan nakts debesīs bija redzams atspīdums, ko Saule meta uz nesējraķetes otrās pakāpes atlūzām), bet «The New York Times» ziņu par kosmosa iekarošanas sākšanu, neraugoties uz abu valstu sāncensību, publicēja pirmajā lappusē, attapās arī «Pravda». Ņ. Hruščovs, iepazinies ar izsmeļošu amerikāņu reakciju, pat izsaucis S. Koroļovu un sacījis, ka ūdeņraža bumba vairs neesot vajadzīga, jo sputņiks izraisījis krietni iespaidīgāku reakciju, raksta «Der Spiegel».
Kā jau šādos gadījumos pieņemts, padomju līderis vēlējies nostiprināt savas valsts pārākumu kosmosa iekarošanā un uzdevis līdz kārtējai Oktobra revolūcijas gadadienai sagatavot vēl vienu startu. Tā kā nekādi zinātniskie instrumenti joprojām nav bijuši gatavi, pieņemts lēmums kosmosā pirmoreiz sūtīt dzīvu būtni — sunīti Laiku. 1957. gada 3. novembrī notikušo startu padomju puse nodēvēja par sekmīgu, labu laiku noklusējot, ka nabaga Laika gāja bojā jau pēc pāris stundām orbītā — no karstuma šoka.
Taču globālajai kosmosa sacensībai, kas sākotnēji nebija tik militarizēta, ceļš bija pavērts.