Portāls «Apollo» piedāvā izlasīt apcietinātā drošībnieka Edgara Gulbja draudzenes Ivetas Šteinas rakstīto iesniegumu iekšlietu ministram Ivaram Godmanim.
Drošībnieka Gulbja draudzenes iesniegums Godmanim
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«2007. gada 23. augustā Edgaram Gulbim tika piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums, kurš 2007. gada 20. septembrī ar Ziemeļu rajona tiesu tika grozīts uz policijas uzraudzību.
2007. gada 21. septembrī es, Iveta Šteina, kā civilsieva devos uz Valsts policiju, pēc adreses Brīvības iela 61, lai vestu mājās E. Gulbi, taču, ieraugot viņu, veselības stāvokli, vedu uz Militārās medicīnas centru, jo viņa veselības stāvoklis bija kritisks, bija tāda sajūta, ka viņš ir sists un arī sazāļots.
Aizvedot uz Militāro medicīnas centru, ārsti izsauca ātro palīdzību, kura E. Gulbi aizveda uz «Gaiļezera» slimnīcu. Atrodoties Militārās medicīnas centrā, viņš nepārtraukti atkārtoja: «Lūdzu, nesitiet un atkal nešpricējiet, es neesmu vainīgs.» Un visu laiku raudāja. Militārās medicīnas centrā E. Gulbim tika veikta ķermeņa apskate un ņemtas analīzes, lai varētu konstatēt iemeslu šādai viņa reakcijai. Sajūta bija tāda, ka viņš tika sazāļots. Kad jau mēs bijām ceļā uz «Gaiļezera» slimnīcu, E. Gulbis, ieraugot un saprotot, ka es esmu viņam blakus, mazliet nomierinājās un sāka lēnītēm stāstīt notikušo visa mēneša garumā, t. i., no 23.08.07. līdz 21.09.07. Tad viņš paskaidroja, ka E. Gulbim tika dotas kaut kādas brūnas tabletes, kuras policijas darbinieki, iesitot pa kuņģi, mēģināja atvērt viņam muti un iebarot šīs tabletes, pa virsu lejot mutē tēju. Kā arī viņš vairākkārtīgi ticis sists ar steku, kuram priekšā likts spilvens, lai neatstātu pēdas.
Ierodoties «Gaiļezera» slimnīcā, atkal sākās lēkme, jo E. Gulbis, ieraudzīdams šprices, sāka raudāt un kliegt: «Beidziet mani mocīt, es neesmu neko darījis, es neesmu vainīgs, lūdzu, nešpricējiet, es taču pateicu jau visu, ko jūs gribējāt, ko vēl no manis gribat?» Pēc laika, ieraudzīdams savu ģimeni, viņš saprata, ka ir slimnīcā, nevis īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, un tad viņš sāka mums visu stāstīt. Viņš vairākkārtīgi ticis sists ar steku gan pa muguru, gan pa vēderu. Ticis kaut kādā kabinetā pieslēgts ar rokudzelžiem pie galda un 20 minūtes no vietas liets virsū ūdens no tējkarotes, tādā veidā, lai varētu aizrīties ar ūdeni. Tad esot vēl sists pa galvu ar grāmatām, un dauzīts ar galvu pret sienu, lai gan E. Gulbis teica policijas darbiniekiem, ka viņam ir trīs (3) kontūzijas bijušas, taču policijas darbinieki uz to esot tikai pasmējušies un turpinājuši tā saucamo pratināšanu bez advokāta klātbūtnes. Izskaidrojot to, ka advokātu A. Stoku nav varējuši sazvanīt. Stāstīja, ka no 9.00 – 22.00 katru dienu, ieskaitot sestdienas un svētdienas, tika veiktas šāda veida pratināšanas. Un līdz ar to E. Gulbis netika ne pie pusdienām, ne vakariņām.
Vēl E. Gulbis stāstīja, ka esot ar rokudzelžiem pielikts (apsēdināts) biroja krēslā uz riteņiem un vizināts no vienas telpas gala uz otru, izskatot draudus, kas skars viņa ģimeni. Tādus kā: «Ja tu neatzīsies tajā, kamā mēs tevi aizturējām, t. i., a/m aizdzīšanā un dedzināšanā, mēs tavai civilsievai vai kādam no ģimenes «piemetīsim» narkotikas. Tev taču nes drēbes katru trešdienu, tici, mums tā nav problēma. Nu, tad kā būs? Atzīsies?» Uz ko Edgars Gulbis ir atbildējis, ka viņš neko no tā, kamā viņu apsūdz, nav darījis, ko jūs darāt? Policijas darbinieki E. Gulbim uz šo esot pateikuši: «Mums tagad ir visi tavi pirkstu nospiedumi, DNS, mums nesagādās problēmas visu to pielikt arī citās lietās. Labāk atzīsties vainā, un tad mēs neko neizdarīsim ne tavai ģimenei, ne tev pašam.» Šīs visas sarunas notikušas bez advokāta klātbūtnes.
Tādēļ man Edgars teica tā: «Piedod, es neesmu neko no tā darījis, taču viņi man draudēja, ka pieliks tev vai a/m, vai paciņā, kuru tu nes uz policiju (drēbes), narkotikas. Tāpēc es parakstīju visu, ko viņi lika. Taču es to neesmu darījis.»
Vienā no trešdienām man tika pateikts, ka varu mājās sagatavot ēst un aizvest savam civilvīram. Taču, nostāvēdama pie Valsts policijas ēkas, man pēc pāris stundām atzvanīja advokāts Ā. Stoks un paskaidroja, ja tikšanās ar E. Gulbi atcelta, jo visi policijas darbinieki esot nikni. Edgars Gulbis bijis vests tajā trešdienā apstiprināt aizdzītās a/m «Jetta» un dedzināšanas apstākļus. No E. Gulbja stāstītā par šo faktu ir sekojošais: «Policijas darbinieki ir vēlējušies, lai E. Gulbis uzrāda, kā novietojis automašīnas un kannas, ar kurām tika dedzināts. Uz ko viņš nevarēja parādīt, jo nebija to darījis, tādēļ policijas darbinieki bija ļoti saskaitušies un nikni. Uz ko Edgars viņiem atbildējis: «Bet es taču teicu, ka neesmu to darījis.» Aizvedot uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, tika kārtējo reizi iekaustīts un iedota tablete un tēja.
Tad esot bijis atsūtīts kaut kāds psihologs, kurš 2 (divas) stundas esot Edgaru pratinājis un psiholoģiski iespaidojis, ka Edgars esot mēģinājis lēkt laukā pa logu no 5. (piektā) stāva, un viņu neviens nav mēģinājis apturēt, bet, tā kā nav varējis atvērt logu, tad paldies Dievam palika dzīvs.
To visu stāstot, E. Gulbis raudāja un atkārtoja: «Es 16 gadus strādāju pa diennaktīm valsts labā, lai tagad būtu šāds iznākums!? Es neko sliktu neesmu... [iztrūkst teksts]
... aizbraucot mājās un masējot kājas, es konstatēju duršanas pēdas, taču «Gaiļezerā» man paskaidroja, ka visu, kas notiks, atstājot «Gaiļezera» slimnīcas telpas, vairs nevarēšot attiecināt uz notikušo.
E. Gulbim bija noteikts, ka katru nakti no 23.00 – 06.00 ir jāatrodas mājās, pēc adrese Ozolciema 18-92, kur mēs arī devāmies. Kā arī pirmdienās, trešdienās un piektdienās jāatzīmējas noteiktajā policijas iecirknī, ko mēs arī izdarījām, taču pirmdienā viņa dokumenti vēl netika atdoti, kā arī policijas iecirknī nebija informācijas par viņu, tad mūs vienkārši palūdza, ka tagad lai nākot trešdien 25.09.07., ko E. Gulbis arī izdarīja. Edgars ievēroja visu, kas tika nozīmēts.
Naktīs viņš nevarēja pagulēt, jo mocīja murgi un lielas galvassāpes, kā arī bija grūti ar valodu, jo viņš raustīja valodu.
Naktī uz 22. septembri pie mums ieradās ONAP darbinieks, vārdā Maksims, un mēģināja Edgaru pierunāt iznākt ārā, taču, tā kā mums bija noteikts, ka no 23.00 – 06.00 jāatrodas pēc iepriekš noteiktās adreses, Edgars atteicās. Tad ONAP darbinieks Maksims ienāca dzīvoklī un gribēja parunāt virtuvē, bet, tā kā es pateicu, ka bez manis neviens neko nerunās, un, ja vēlas runāt, tad tikai advokāta klātbūtnē. Uz šādu manu žestu Maksims pateica: «Nu, Edgar, tad mums nav ko runāt. Taču zini, ka, ja tu mainīsi liecības, mēs tevi «iegāzīsim» pēc pilnas programmas, tas ir, visās lietās.» Kā arī, ienākot virtuvē, tika uzdots jautājums: «Nu, kā tev patīk brīvībā, pabaudi to neilgu laiku.» Kā arī izskanēja jautājums: «Edgar, ko darīsim ar naudu?» Tad viņš (Maksims), nesaņemot atbildi, aizgāja. Bija plkst. ~24.00.
Tad Edgars man izstāstīja, ka viņi (policijas darbinieki) esot teikuši, ka dzīvam tev tāpat nepalikt, tā ka stāsti un atzīsties visā. Policijas darbinieki teica, ka varot pat izdarīt tā, kā «netīšām» viņš tiks aizvests nevis uz Matīsa cietumu, bet gan uz Centrālo, bet no turienes viņu iznesīšot maisā.
Tad bija miers līdz pat vakardienai 26.09.2007., kad viņi (policijas darbinieki) piebrauca pie mājas, pēc adreses Ozolciema iela 18. Mēs ar Edgaru bijām tikko atgriezušies no vizītes pie advokāta. Nepaspēju a/m izslēgt dzinēju, kad blakus parādījās automašīna, no kuras burtiski izlēca 2 policijas darbinieki, pieskrēja pie man blakus esošā Edgara, uzlika rokudzelžus un izvilka no mašīnas un ievietoja savā automašīnā. Pēc burtiski pāris sekundēm ieradās otra a/m un arī mani paņēma, lai vestu uz Valsts policiju, pēc adreses Brīvības iela 61. Palūdzot paskaidrot, uz kāda pamata, viņi neko neatbildēja, taču visu laiku dzina: ātrāk, ātrāk. Es teicu, ka man jāpazvana advokātam, bet viņi man aizliedza, paskaidrojot, ka es to varēšot izdarīt no policijas ēkas, Brīvības ielā 61. Taču es viņus nepaklausīju un sazvanīju advokātu.
Braucot uz policiju, mūs veda divās a/m katru savā. Tad pēkšņi braucot redzēju, ka viņš tiek izmests (izgrūsts) no automašīnas, kā rezultātā man lika sēdēt a/m un nekāpt ārā. Taču pēc notiekošā es sapratu, ka E. Gulbis atrodas ūdenī (Daugavā). Tālāk es redzēju, ka tiek izsaukts glābšanas dienests ar laivu. Un viņš, Edgars, tiek izvilkts no ūdens un aizvests uz «Gaiļezeru», kur tika sniegta medicīniskā palīdzība. ONAP darbinieki centās ātri, pat manā klātbūtnē tikt reanimācijā pie E. Gulbja, lai iedotu parakstīt kaut kādu protokolu. Ja nemaldos aizturēšanas, pavisam par citu laiku 18.15, lai gan viņiem bija pateikts, ka bez advokāta neko nedrīkst darīt, taču policijai bija vienalga. Gala rezultātā policijai to neizdevās izdarīt, jo ārsti nepalaida klāt.
Edgars man pateica, ka a/m braucot viņam tika draudēts un ka viņu izgrūda no a/m.»