Ja uz ielas jūs apturētu un jautātu, kādi audumi ir gatavoti no augiem, vispirms droši vien jūs minētu kokvilnu un linu. Tad padomājot varbūt pieminētu arī džutas maisaudeklu un varbūt arī sizalu. Taču par bambusa šķiedras zeķītēm, Ķīnas nātres apģērbu, sojas pupiņu proteīna šķiedras džemperīšiem, visticamāk, būs dzirdējis retais.
Audumi, dvieļi, zeķītes, krekliņi, kas gatavoti no bambusa celulozes šķiedras, — liekas kaut kas neticams. Taču šis audums nodrošina ļoti labu ventilāciju, mitruma, tajā skaitā sviedru, uzsūkšanu acumirklī un tāpēc sniedz vēsuma sajūtu pat karstās vasarās, un šāds apģērbs nekad nelips pie miesas, tā savu izstrādājumu slavē ražotājs, to dēvējot par gaisa kondicionēšanas audumu. Turklāt šim audumam esot īpašas antibakteriālas īpašības, kuras nezūd pat pēc 50 mazgāšanas reizēm, tātad arī dažādi baciļi turēsies no jums pa gabalu. Bambuss ir koks, kuram unikālas šajā augā esošas vielas dēļ reti uzbrūk slimības vai kaitēkļi. Tāpēc arī no tā šķiedrām gatavotajiem audumiem ir šādas īpašības.
Latvijā par bambusa šķiedras zeķītēm gan nekas nav dzirdēts, taču šā materiāla tapetes ir pie mums nopērkamas. Rīgā ir vismaz divi veikali, kuros var iegādāties apģērbus no Latvijā maz izplatītās rāmijas (ramī) jeb Ķīnas nātres (jo augs ir no nātru dzimtas) šķiedras. Rāmijas šķiedras auduma gatavošanai izmanto jau vairāk nekā 6 tūkstošus gadu. Pēc izskata un īpašībām tās līdzinās linam. Tā ir dabiski balta, pat mirdzoša šķiedra, mazliet mīkstāka un labāk krāsojas par linu. Rāmija ir ļoti izturīga, stipra, taču neelastīga šķiedra un audums ir mazliet stīvs. To iegūst Ķīnā, Korejā, arī Brazīlijā un citur. Visbiežāk rāmiju jauc kopā ar kokvilnu, dažkārt arī ar poliesteru, lai mazinātu burzīšanos. Jauktu šķiedru izmanto gan adījumos, gan audumos. Daudz rāmiju izmanto mājas tekstilpreču ražošanā, piemēram, šuj galdautus, taču ada arī džemperus, gatavo sporta apģērbus. Šķiedras iegūšana ir diezgan dārgs process, un tas atspoguļojas arī apģērbu cenās.
Arī kaņepāju šķiedras auduma apģērbus un šo šķiedru paklājiņus var iegādāties Latvijā, vismaz galvaspilsētā noteikti. T kreklus un maisiņus tirgo arī vietējos interneta veikalos. Kaņepāju šķiedras atkarībā no to iegūšanas procesa var būt dažādās krāsās — baltas, brūnas, pelēkas, melnas un zaļas, tātad bieži vien pat nav jākrāso.
No kaņepju sējumiem var iegūt divreiz vairāk šķiedras nekā no kokvilnas laukiem.
Minēts, ka kaņepāju šķiedras raksturo stiprība, nodilumizturība, tās neizbalo, labi absorbē mitrumu. Kaņepju audzēšanā un to šķiedras iegūšanā nav jāizmanto daudz ķimikāliju, tāpēc ir dzirdētas par vidi domājošu cilvēku pozitīvās atsauksmes par šiem izstrādājumiem. Un kaņepes kļūst aizvien populārākas. Svarīgi arī atcerēties, ka sējas kaņepes narkotiskās vielas nesatur.
Latvijā ir pārstāvēts arī Šveices uzņēmums, kas izgatavo tekstilšķiedras no sojas pupiņu proteīna, ko iegūst ar bioinženierijas metožu palīdzību. Šī ideja ir jau pusgadsimtu sena, taču 90. gadu beigās izgudroja šo jauno tehnoloģiju. Sojas šķiedru maisa kopā ar vilnu, šāds apģērbs tad ir ar īpašu mirdzumu, izturīgs, silts, elastīgs. Veido arī maisījumus ar kokvilnas un zīda šķiedrām. No šīs šķiedras vērpj dziju, kas ir ar labu gaisa caurlaidību, mitruma uzsūkšanas spēju, mirdzoša, mīksta, gluda.
Krāsotai šķiedrai ir diezgan laba izturība pret saules gaismas ietekmi, tā neizbalo kā, piemēram, zīds. Internetā var aplūkot no sojas proteīna šķiedrām un to maisījumiem izgatavotu apakšveļu, gultasveļu, adītus džemperus, arī T kreklus no bambusa, sojas proteīna un zīda šķiedru maisījuma.
No kafijas maisa par mēbeļu audumu
Viena no stiprākajām un plašāk lietotajām dabiskajām šķiedrām ir džuta. Interesantu tās pielietojumu varēja redzēt izstādē «Baltic Furniture Market» Rīgā. Tur poļu dizainers Pāvels Kružinskis bija atvedis uz Latviju mīkstās mēbeles, kas apvilktas ar maisa audeklu. Pārsteidzoši, bet reiz šis džutas audums bijis kafijas maiss, ceļojis no Dienvidamerikas uz Eiropu, kur tad arī dizainers to nopircis. Audumu lielveikala Rūpniecības ielā Rīgā vadītāja Alda Mežale stāsta, ka visbiežāk cilvēki pērk džutas audumu dažādu mājas dekoru un pat apsveikumu kartīšu izgatavošanai.
Džutu audzē un iegūst galvenokārt Dienvidaustrumāzijā. Visvairāk to lieto maisu izgatavošanā, taču nereti izmanto dažādu mājas interjera priekšmetu, piemēram, paklāju, krēslu pārklāju, tapešu, grīdas segumu, arī linoleja pamatnes izgatavošanā. Tās šķiedra ļoti labi uzsūc un atdod mitrumu.
Sizala šķiedru iegūst no agavju sugas auga, kuru audzē Amerikas kontinentā, Rietumindijā un Āfrikā. Latvijā ir nopērkamas sizala šķiedras tapetes un citi mājas tekstila priekšmeti. Sizals aiz kokvilnas ir visizplatītākais šķiedraugs.
Izmanto tīru sizalu un veido maisījumus ar vilnu vai akrilu. No tā vij virves, bet augstākā labuma šķiedras savērpj un gatavo paklājus, izmanto mēbeļu izgatavošanā. Arī sizals apkārtējo gaisa mitrumu labi uzsūks vai atdos apkārtējai videi.
Silda ziemā, atvēsina vasarā
Vārds «celuloze» mums saistās ar papīru, taču arī daudzi audumi ir izgatavoti tieši no šīs svarīgās augos esošās vielas. Mūsu džemperos, kostīmos un citur var būt viskoze, kas ir vispazīstamākā augu celulozes šķiedra. Tā ir mākslīga — no augos esošas vielas cilvēka radīta šķiedra. Atkarībā no pielietotās tehnoloģijas viskoze var imitēt zīdu, vilnu, kokvilnu un linu. Audums ir mīksts, gluds, vēss, mitrumu uzsūcošs, taču tas nesilda, tāpēc piemērots karstākam laikam. Ļoti labi krāsojas. Trūkumi — ātri nodilst, nav īpaši elastīgs, burzās. Šīs celulozes šķiedras izmanto apģērba — uzvalku, kaklasaišu, arī apakšveļas — ražošanā, no audumiem šuj segas, aizkarus, gultasveļu.
Tagad visi zinām vārdu «viskoze», bet varbūt ar laiku tikpat plaši izplatīts būs liocels, jo tam ir labāka nodilumizturība, stiprība. Tā arī ir no augu celulozes veidota šķiedra, kas pārdošanā nonākusi samērā nesen — 90. gadu sākumā. Liocelu mūsu veikalos redzējusi RTU apģērbu un tekstila tehnoloģiju katedras docente Ilze Baltiņa.
Liocelam nepieciešamā celuloze tiek iegūta ar īpaši vidi saudzējošas tehnoloģiju palīdzību, tas nav arī jābalina, nav jāizmanto hlors. Par to ir iegūta pat Eiropas Komisijas Vides balva. Tā kā ražošanā izmanto maz dažādu ķīmisko vielu, šo audumu un no tā ražotos apģērbus reklamē kā īpaši videi un cilvēkiem draudzīgus un šai šķiedrai tiek prognozēta laba nākotne. Parasti audumu, apģērbu ražošanā tiek izmantotas dažādas ķīmiskas vielas — kaitīgas videi un cilvēkiem, kuru atliekas produktā var atrasties arī tajā brīdī, kad mēs to nopērkam. Alerģiskiem cilvēkiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Pasaulē izveidoti marķējumi, piemēram, Eiropas Savienības «Ekopuķīte», «ģko–Tex», kurus piešķir to uzņēmumu produkcijai, kas īpaši piedomā, lai produkcija nesaturētu kaitīgas vielas.
Liocelu ļoti daudz izmanto gultasveļas ražošanā. Ražotāji argumentē, kā šis materiāls silda ziemā un atvēsina vasarā. Tātad, guļot uz liocela paladziņa vai ar šo materiālu pildīta spilvena, jums būs labi vienmēr. Šis materiāls arī ļoti labi uzsūc un apkārtējā vidē atdod mitrumu.
Dažādu mājas interjera priekšmetu izgatavošanai izmanto arī citas mazāk zināmas augu šķiedras, piemēram, abaku jeb Manilas kaņepes, koiru, ko iegūst no kokosrieksta mizas ārējās kārtas, kenafu, kas ir līdzīgs džutas šķiedrai. Cilvēki ir iemācījušies no kukurūzas izdalīt olbaltumvielu zeīnu un no tās izgatavot tekstilšķiedru, stāsta I. Baltiņa.
Pastaigājot pa audumu veikaliem, tomēr redzam, ka piedāvājumā ir galvenokārt sintētisko materiālu izstrādājumi, jo tie lētāki. Taču A. Mežale atzīst, ka rudeņos mēteļiem cilvēki tomēr meklē vilnas un tās maisījuma audumus, bet pavasaros un vasarā labprāt izvēlas linu. Arī saviem mazuļiem mammas šuj drēbītes no mīkstākas kokvilnas — flīsa auduma.
Uzziņai
- Izšķir dabiskās šķiedras, piemēram, lins, kokvilna, mākslīgās šķiedras — viskoze, liosels un sintētiskās šķiedras, kuras veidotas no cilvēku radītām, dabā iepriekš nebijušām vielām. Kā populārākās var minēt poliestera, poliamīda, akrila un polipropilēna šķiedras.
- Dabiskās šķiedras mazgājot var sarukt, tāpēc audumu pirms šūšanas izskalo.