Dalbiņš: kārtības sargi jātur grožos

RB: — KNAB šefa Alekseja Loskutova atstādināšana no amata, bijušā specdienesta virsnieka Edgara Gulbja mīklainais lidojums Daugavā, Valsts prezidenta izteicieni par «mentu kariem»... Vai tā ir sakritība, vai arī notiekošais liecina par ilgstošām nekārtībām tiesību sargājošajās institūcijās?

J. D.: — Tā īsti nevarētu teikt, ka situācija nonākusi līdz kritiskam punktam un tālāk vairs nav kur iet. Es neuzskatu, ka problēmas būtu visā tiesību aizsardzības sistēmā un tā vairs nefunkcionētu. Jārunā par konkrētām lietām. Tas, kas saistās ar KNAB vadītāju Loskutova kungu, ir jāatdala atsevišķi. Manuprāt, tur nav runa par politiku. Runa ir par konkrētu vadītāju un viņa spējām vadīt ļoti nopietnu, valstij nepieciešamu un, teikšu arī — labi strādājošu iestādi. Ir trūkumi grāmatvedības uzskaitē. Tomēr līdz šim (nepabeidzot vēl visas darbības patiesības noskaidrošanai) nav kļuvis redzams, ka šīs iestādes līdzekļi būtu izmantoti noziedzīgi. Par to jāsaka — paldies Dievam! Bet tas, ka naudas izlietojumam trūkst pārskatāmības un ka iespēja negodīgi rīkoties ar mantu pastāv — tas ir fakts.

Cita situācija ir Valsts ieņēmumu dienesta kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča lietā. Gadījums, kad no automašīnas izkļuva apcietināmais E. Gulbis, tieši saistīts ar reglamenta nosacījumu ievērošanu konvojēšanas laikā. Tur jāveic izmeklēšana un, jo ātrāk, jo labāk. Kopš notikuma ir pagājusi vesela nedēļa (intervijas brīdī), bet īstas skaidrības joprojām nav. Tas ir par ilgu.

RB: — Un kā ir ar mentiem? Vai viņi karo savā starpā, vai ne?

J.D.: — Iepriekš šī problēma nekur atsevišķi presē nebija uzsvērta, taču nonāca atklātībā. Rezultāts bija tāds, ka prezidenta kungs notiekošo nodēvēja par «mentu kariem». Sadarbība starp valsts drošības iestādēm: Satversmes aizsardzības biroju, Militārās izlūkošanas un drošības dienestu, kā arī Drošības policiju ir labā līmenī. Tur nav nekādu problēmu — vadītāji tiekas, risina savus jautājumus, viss notiek. Zināma greizsirdība un neuzticēšanās parādās sadaļā, kur strādā KNAB, Valsts policija un dažādi citi dienesti. Ņemot vērā šīs sadarbības (labā izpratnē) trūkumu, ir radusies situācija, kas varētu traucēt apkarot organizēto noziedzību vai virzīties straujāk atsevišķās krimināllietās. Piemēram, tādās, kas saistītas ar V. Vaškeviča spridzināšanu, vai Raimonda Štālberga un Ināras Vilkastes izspiešanas lietā.

RB: — Kā jūs šo problēmu risināsiet?

J.D.: — Mums kā likumdevējiem jādod ierosinājumi, kā uzlabot procesu, lai palielinātu darba efektivitāti.

To saka arī policijas darbinieki. Jābūt arī zināmām kontroles iespējām. Nedrīkst ietekmēt izmeklēšanu. Taču ministram vai policijas priekšniekam jāgūst pietiekami daudz informācijas. Sabiedrība jau jautā viņam, kas īsti noticis. Taču vienīgā atbildība un vienīgās tiesības par kaut ko lemt ir procesa virzītājam. Taču nedrīkst rīkoties pārsteidzīgi. Mums ļoti saprātīgi jāsabalansē visi likumdošanas panti un jāiesniedz noderīgi priekšlikumi.

RB: — Politiķi izteikuši viedokļus, ka tiesību aizsardzības iestāžu Latvijā ir pārlieku daudz. Vai jūs tam piekrītat?

J.D.: — Pavērojot mūsu kaimiņu pieredzi Igaunijā un Lietuvā, var teikt, ka viņiem šo operatīvās darbības subjektu ir stipri mazāk nekā mums, vismaz uz pusi. Pie mums ir 13 iestādes, igauņiem un lietuviešiem — piecas vai sešas, maksimums — septiņas. Izsakot šos vārdus, es jau uzreiz paredzu turpinājumu. Spekulācijas par to, kas tiks likvidēts, kas pie kā pievienosies, uz kurieni katrs dosies. Faktiski tas ir slikti, jo cilvēki vairs nestrādā ar pilnu atdevi, bet jau filozofē par to, kas notiks. Mēs esam pateikuši «a», bet tas gan ir tikai viedoklis. Ir jābūt nākamajam paziņojumam: jā, mēs veicam reorganizāciju, un punkts! Bet tad jānosaka termiņš, jāveido darba grupa un jāvirzās uz priekšu.

RB: — Izteiktās aizdomas par Gulbja spīdzināšanu nav vienīgais gadījums, kad policistus apsūdz aizturēto fiziskā ietekmēšanā. Daudzas lietas izmeklētas, vairāki cilvēki notiesāti. Kas īsti policijā nav kārtībā?

J.D.: — Izmeklēšanas šādās lietās nav ne apstādinātas, ne apturētas. Kas attiecas uz šovasar notikušo nāves gadījumu Siguldas pusē, — ir ierosināti kriminālprocesi un, iespējams, tiks izvirzītas apsūdzības konkrētiem iekšlietu darbiniekiem. Tas ir sliktākais, kas var būt. Tas rada neuzticību tai varai, kam jāgarantē cilvēku drošība. Jo ātrāk tiks izmeklēts Gulbja gadījums, jo ātrāk tiks izmeklētas citas zināmās lietas un publiski paziņoti rezultāti, jo labāk. Sabiedrībai būs labāka sajūta, veidosies pārliecība, ka tādas lietas netiek kultivētas. Jautājums ir par priekšniecības kontroli pār padoto darbu. Tur nedrīkst būt nekādas atlaides. Nevar būt tā, ka dažāda līmeņa vadītāji nezina, ko dara viņu padotie. Tādiem priekšniekiem vairs nav jēgas. Komisija jau izsūtījusi informācijas pieprasījumus par aizturēto nāves gadījumiem. Bet jautājums nav šo pēdējo notikumu iniciēts. Tas mums jau iepriekš bija darba kārtībā.

RB: — Tomēr — kā rīkoties tālāk? Mainīt iestāžu vadītājus, izvirzīt augstākas prasības personālam...

J.D.: — Ja visi likumi ir uzrakstīti, tad jāpanāk to izpilde. Tas nozīmē, ka konkrētajās izmeklēšanas struktūrās jāsakārto organizatoriskais darbs. Kā rīkoties? Loģiski. Lai cilvēkus uzturētu formā, lai viņiem vienmēr atgādinātu par pienākumiem, jābūt rīta piecminūšu sanāksmēm. Viss ir jāpārrunā, jālūdz noziņot... Padotajam visu laiku ir jājūt, ka kontrole ir, un jāzina, kāda ir priekšniecības nostādne. Gluži vienkārši mainot cilvēkus, mēs zaudēsim profesionāļus. Operatīvo darbinieku un citu speciālistu pieredze jāveido gadiem ilgi. Mēs nevaram svaidīties ar personālu.

RB: — Šobrīd situācija ir vēl smagāka. Izrādās — valstī darbojas noziedzīgs grupējums, kurā iesaistīti bijušie un esošie specdienestu darbinieki. Vai grupējums ir viens, vairāki, un kā pret tiem cīnīties?

J.D.: — Informācija, kuru drīkst publiski izteikt, ir maza, jo pašreiz viss ir procesā. Tagad nebūtu pareizi teikt, piemēram, ka noziedzīgās darbībās iesaistīti desmit specdienestu darbinieki. Ja minam skaitu, tad pēc tam nāksies visus nosaukt. Bet ja tas tā nav? Tad nāksies atrast, vai? Ko darīt? Ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar to, ko mēs publiski pasakām. Pretējā gadījumā pēc tam pašiem izsitas sviedri, kad saprotam, ko esam pateikuši. Valsts un drošības struktūras nav veidotas un tendētas uz to, lai nodarbotos ar noziedzīgiem nodarījumiem un iesaistītos grupās. Ja kādam ir paslīdējusi kāja, tad viņam ir jāsaņem sods.

RB: — Vai daudziem kājas paslīdējušas?

J.D.: — Es negribētu teikt, ka skaits ir lielāks, nekā tas ir bijis vairāku desmitu gadu garumā. Taču šobrīd tas ieguvis ļoti asu publicitāti.

RB: — Kā tagad izskaidrot visu sabiedrībai, lai celtu tiesībsargājošo iestāžu sagrauto prestižu?

J.D.: — Izņemot pašas tiesībsargājošās iestādes, vispār neviens nav spējīgs prestižu pacelt. Tām pašām jāvēršas ar konkrētu asu rīcību pret tiem, kuri pārkāpuši juridiskās un ētiskās normas. Jāpieņem konkrēti lēmumi, lai iestādēs nestrādātu tādi cilvēki, kuri nespēj sadzīvot ar pieņemtajām normām (cilvēktiesību ievērošanu pratināšanas laikā utt.). Tā nedrīkst būt. Sabiedrībai arī par maz tiek skaidrots notiekošais. Reakcija būtu pavisam citāda, ja Gulbja gadījumā iekšlietu struktūru publisko attiecību pārstāvji precīzi visu izskaidrotu uzreiz pēc notikušā. Nevis kā tagad — viss bijis kaut kā miglaini. Uzzinām tikai otrā rītā, un tad vēl atliek minēt: izgrūda, pats izlēca, iekrita, ar roku dzelžiem, bez roku dzelžiem... Nav skaidrības. Tā ir rupja kļūda.