Kādas šausmas — dzīve bez meikapa!

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: EPA

«Vai tad sievietēm rūp tikai tas, cik mēs nopelnām? Laikam jau tā ir... Sieviete pārdodas, vīrietis pērk.»

* * *

Istabā skanēja klaigas. Sandra, Lina un Edīte, savākušās pie Gabrieles svinēt viņas vārdadienu, stāstīja dzīvesstāstus, pārtraukdamas cita citu ar izsaucieniem, replikām un komentāriem.

— Mana kaimiņiene vakar salika mantiņas un izgrūda savu veci pa durvīm. Saka — es vairs nevaru, ej pie mammas vai kur gribi, padzīvosim atsevišķi, — Lina sarauca degunu.

— Kura kaimiņiene? Tā friziere Inese, kura dvīnītes audzina? — painteresējās Sandra.

— Aha, vairs nevarēja izturēt. Saka — kas man no tāda cilvēka? Nekāda atbalsta dzīvē. Viena aru, bet šim darba nav, un galvu arī nelauza, kā nopelnīt. Staigā pa māju un vēl auro uz visiem. Ērglis! Tad nu ar izlēma sieviete. Un pareizi darīja. Vismaz mierīgāk dzīvos. Un varbūt arī kādu atradīs.

— Bet kādi tie vīrieši! Kaut kādi vāji, bezspēcīgi, — ar riebumu sacīja Edīte. — Nespēj piemēroties dzīvei. Paceļ balsi un iedomājas, ka spēku izrādījuši.

— Viņi grib, lai sieviete gan naudu nopelnītu, gan māju uzkoptu, gan par vīru parūpētos, gan vēl būtu skaista, — Sandra greizi pasmaidīja.

— Jā, bet varētu teikt: esi tikai skaista, bet es naudu nopelnīšu, — sapņaini nopūtās Lina un pati pasmējās par saviem vārdiem.

— Ai, nezinu... Tu gribētu būt atkarīga? — neticīgi pavērās Edīte. — Es nu noteikti ne.

Lina pasmaidīja, ieturēja pauzi, kā kaut ko atcerēdamās, un izsmējīgi noteica:
— Manas jaunās darbabiedrenes māsa, izrādās, jau gandrīz sešus gadus precējusies ar bagātu mužiku. Viņa pati nekur nestrādā, bet, kā mēdz teikt, nekā viņai netrūkst. Braukā jaunā automašīnā, viņu dzīvoklis ir liels, labi iekārtots, vārdu sakot — var apskaust. Bet iedomājieties — viņa visu dara tā, kā tas mužiks liek.

Lina izteiksmīgi paskatījās uz draudzenēm un turpināja:
— Viņam, redziet, patīk dabiskas sievietes... Tāpēc, kad iet ciemos, aizliedz viņai krāsoties. Un viņa iet bez jebkāda meikapa!

— Ak kungs, es tā nevarētu! — Gabriele piesedza muti ar roku. — Nekrāsojusies jūtos kā bez svārkiem. Pat miskasti iznesot, lūpas nokrāsoju.

Sandra līdzcietības pilnā balsī turpināja:

— Iedomājos, kā viņa, nabadzīte, jūtas... Atnāc uz viesībām, visas sievietes ar meikapu, ar frizūrām, cita citu nopēta, bet šī kā bārenīte — noplukusi, bez krāsām, toties, rau, dabiska... Vot, riebeklīgs vecis! Ņirgājas, kā vien var.

— Nezin cik viņai gadu? Varbūt kaut kāda astoņpadsmitgadīga, nabadzīte? — jautāja Edīte. — Vēl neprot par sevi pacīnīties.

— Ha, astoņpadsmit! Trīsdesmit drīz būs! — paziņoja Lina, apmierināta ar radīto iespaidu. — Bet klausieties tālāk. Viņa pērk tikai visdārgākās drēbes, labākās kurpes, ļoti skaisti ģērbjas. Panēsā — un pēc tam māsai, tai manai darbabiedrenei, atdod. Es uzreiz pamanīju, ka viņa moderni ģērbjas, un domāju, ka droši vien kāds mīļākais ir, jo pati šķīrusies, bērnu audzina un no mūsu algām jau tā neapģērbsies... Bet te, izrādās, māsa valkātās atdod. Šodien ar tik smuku kostīmiņu atnāca, man acis uz kātiņiem... Tad... Pagaidiet, ko es te gribēju pateikt?

— Darbabiedrenei ir stulbs vecis, toties viņa nestrādā un ļoti labi ģērbjas, — izpalīdzīgi atgādināja Edīte.

— Ā... Tātad tai māsai, iedomājieties, par visu līdz pēdējam centam vīram jāatskaitās, — pēdējos vārdus uzsvēra Lina. — Piemēram... viņai vajag naudu jaunām zeķēm. Bet viņš liek parādīt vecās: vai tiešām saplīsušas. Un viņa nes, rāda, tad viņš noskaita naudu labam zeķu pārim.

— Un viņa šitā dzīvo sešus gadus? — Edīte riebumā saviebās. — Pretīgi klausīties. Tikai jukusi varēja tādu veci izvēlēties.

— Varbūt, kamēr izvēlējās, viņš tāds nebija, — iejaucās Gabriele.

— Neviens netraucē tagad tādu debiliķi pasūtīt pie velna, — neatlaidās Edīte.

— Aha, tikai neaizmirsti, ka turīgi pielūdzēji ar baltiem zirgiem nejādelē, — ironiski pasmaidīja Lina. — Šito pametīsi — un kas? Paliksi pie cauras siles.

Sandra skumji pašūpoja galvu:

— Jā, viņa šitā maksā par savu grezno dzīvi... Droši vien paskatās uz savu šķirto māsu, kurai no mazās aldziņas vēl bērns jāuztur, un nodomā, ka labāk jau dzīvot tā, nekā strādāt un trūkumu ciest.

Edīte dziļi nopūtās:

— Tomēr — kā var atļaut sevi tā pazemot, ko, meitenes?

(Fragments no Edmunda Katana romāna «Sievietes un mīļākie».)

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu